Šī diena nebūt nepretendē uz labākās mana mūža dienas statusu. Viss ir kaut kā nepareizs. Ja nemanītu lietas, ko mana zemapziņa nevarētu safabricēt, domātu, ka sapņoju. Bet varbūt viņai ir zināms vairāk nekā es nojaušu?
Varbūt tāpēc viss ir tik greizs? Es tomēr sapņoju?
It kā viss ir kā parasti, bet tie ir salti meli. Es vairs neesmu parasta. Es vairs neesmu es... Prieku, kas liek asarām sariesties acu kaktiņos, nomaina satraukums, kas liek sastingt un kaut kam dziļi krūtīs sažņaugties cieši kā žņaudzējčūskai apvijoties ap savu upuri.
Turklāt nervi liek par sevi manīt - veselība nedaudz iedragājas. Vieglas dehidratācijas pazīmes un izsalkums. Turklāt ir taču taupības režīms. Man sastādīja ultimātu - naudu dabūšu tad, kad aizbraukšu mājās. Dievs vien zina, kad tas būs! Tātad naudas nav...
Tikšana laukā no mājas, no tās tukšās istabas neko nelīdzēja. Viss tik un tā nebija pareizi.
Gaidīju pieturā trolejbusu. Pamanīju kādu ēnu aiz muguras. Kad gandrīz jau noticēju, ka tā ir tikai reklāma, ēna man ieskatījās acīs un tik tikko pasmaidīja. Viņam bija tāda apaļīga, mīļa seja. Draudzīga. Es, droši vien izskatīdamās pārbijusies, novērsos.
Sieviete ar gariem koši baltiem zābakiem nāca man pretī. Šorti! Kurš decembrī valkā šortus! Viņas garie, pāri-celim zābaki to acīmredzot pieļāva.
Pamanīju, ka ēna nostājas man blakus un sirsnīgi sasveicinās ar savādo nācēju. Tomēr... Viņi tik ļoti nepiestāvēja viens otram...
25... Iekāpu. Gandrīz saskrējos ar kādu puiku. Puiku - man likās. Viņš, nedaudz apjucis, apsēdās man pretī un, šķiet, vēroja mani. Iekrampējos savā mapītē un skatījos laukā pa logu.
Ar acs kaktiņu manīju, ka viņš aizvēris acis. Tagad bija mana kārta vērot. Tas nebija puika! Nu ne gluži... Es pat nezinu, kā labāk paskaidrot. Viņa seja bija jauna. Nu, tāda kā pamatskolniekam, bet baisāka. Viņam bija vaigu bārda, bet ne parasta. Tā bija savādāka... Neko tādu īstajā dzīvē nebiju redzējusi. Tikai filmās - filmās par vilkačiem.
Pēc pāris pieturām kāds vilkaču puisim uzsauca un viņš izkāpa. Es ilgi mēģināju saprast to vārdu vai frāzi, vai vienalga kas tas bija, bet nespēju. Jo biežāk nesaprotamo skaņu savienojumu domās atkārtoju, jo vairāk tas izgaisa no manas atmiņas.
Paskatījos laukā pa logu. Kāda sieviete skrēja pa ielu, pa pārtraukto balto svītru, kas ielu sadalīja joslās. Kāpēc? Kāpēc neizmantot ietvi, kas atradās tikai pāris metrus sāņus?
Šī bija savāda diena. Ar savādiem cilvēkiem apkārt, ar savādu mani. Tā nepretendē uz labākās mana mūža dienas statusu. Tomēr arī ne sliktākās. Vienkārši dīvainas - tik ļoti, ka liekas, esmu to nosapņojusi...
Varbūt tāpēc viss ir tik greizs? Es tomēr sapņoju?
It kā viss ir kā parasti, bet tie ir salti meli. Es vairs neesmu parasta. Es vairs neesmu es... Prieku, kas liek asarām sariesties acu kaktiņos, nomaina satraukums, kas liek sastingt un kaut kam dziļi krūtīs sažņaugties cieši kā žņaudzējčūskai apvijoties ap savu upuri.
Turklāt nervi liek par sevi manīt - veselība nedaudz iedragājas. Vieglas dehidratācijas pazīmes un izsalkums. Turklāt ir taču taupības režīms. Man sastādīja ultimātu - naudu dabūšu tad, kad aizbraukšu mājās. Dievs vien zina, kad tas būs! Tātad naudas nav...
Tikšana laukā no mājas, no tās tukšās istabas neko nelīdzēja. Viss tik un tā nebija pareizi.
Gaidīju pieturā trolejbusu. Pamanīju kādu ēnu aiz muguras. Kad gandrīz jau noticēju, ka tā ir tikai reklāma, ēna man ieskatījās acīs un tik tikko pasmaidīja. Viņam bija tāda apaļīga, mīļa seja. Draudzīga. Es, droši vien izskatīdamās pārbijusies, novērsos.
Sieviete ar gariem koši baltiem zābakiem nāca man pretī. Šorti! Kurš decembrī valkā šortus! Viņas garie, pāri-celim zābaki to acīmredzot pieļāva.
Pamanīju, ka ēna nostājas man blakus un sirsnīgi sasveicinās ar savādo nācēju. Tomēr... Viņi tik ļoti nepiestāvēja viens otram...
25... Iekāpu. Gandrīz saskrējos ar kādu puiku. Puiku - man likās. Viņš, nedaudz apjucis, apsēdās man pretī un, šķiet, vēroja mani. Iekrampējos savā mapītē un skatījos laukā pa logu.
Ar acs kaktiņu manīju, ka viņš aizvēris acis. Tagad bija mana kārta vērot. Tas nebija puika! Nu ne gluži... Es pat nezinu, kā labāk paskaidrot. Viņa seja bija jauna. Nu, tāda kā pamatskolniekam, bet baisāka. Viņam bija vaigu bārda, bet ne parasta. Tā bija savādāka... Neko tādu īstajā dzīvē nebiju redzējusi. Tikai filmās - filmās par vilkačiem.
Pēc pāris pieturām kāds vilkaču puisim uzsauca un viņš izkāpa. Es ilgi mēģināju saprast to vārdu vai frāzi, vai vienalga kas tas bija, bet nespēju. Jo biežāk nesaprotamo skaņu savienojumu domās atkārtoju, jo vairāk tas izgaisa no manas atmiņas.
Paskatījos laukā pa logu. Kāda sieviete skrēja pa ielu, pa pārtraukto balto svītru, kas ielu sadalīja joslās. Kāpēc? Kāpēc neizmantot ietvi, kas atradās tikai pāris metrus sāņus?
Šī bija savāda diena. Ar savādiem cilvēkiem apkārt, ar savādu mani. Tā nepretendē uz labākās mana mūža dienas statusu. Tomēr arī ne sliktākās. Vienkārši dīvainas - tik ļoti, ka liekas, esmu to nosapņojusi...
ir doma