Vakar bija jāatgriežas realitātē. Varēja taču palikt vēl pāris dienas, kgan nē, nevarēja. Realitāte nepiedotu.
Bet bija labi... Ja būtu vēl labāk, tas jau kļūtu nepieklājīgi. Svaigs gaiss, saule (apdegusi mugura un seja), šašliki, alus un labi cilvēki. Gandrīz negulētas 36 stundas bija labākas par tām 14, ko gulēju pagājušonakt.
Nu nepatīk man tas, ka kkas beidzas. Nepatīk man beigas. Vai tiešām to tik grūti saprast?
Vismaz šajās divās dienās tiku vaļā no muļķīgiem sapņiem un veltām cerībām. Vismaz tagad tā šķiet. Tikai ceru, ka nedabūju jaunas, vēl muļķīgākas.
Laikam jau esmu maza muļķīte. Un tagad smaidu par sevi, bet ne jau to silto, sirsnīgo smaidu... Manam smaidam īstas definīcijas nav. Vismaz nespēju iedomāties. Tas ir tāds, ko cilvēki mēdz smaidīt caur asarām. Tikai es neraudu. Pat tad nē, ja vajag. Un, iespējams, tagad vajag...