Heh, šodien netīšām nokārtoju pēdējo priekšmetu. Nezinu kā, bet vai arī nav vienalga?
Kā tas ir - netīšām? Nu tā, aizeju uz pēdējo lekciju un izdzirdu frāzi "Un pēc tam būs kontroldarbs. Interesanti redzēt, cik daudz jūs atcerēsieties!" Auditorijā sākās histēriski smiekli. Jā, patiesi interesanti, ja vien man negadītos rakstīt par molekulārajiem marķieriem - tēmu, kuras izklāsta laikā zīmēju trusīšus un apcerēju, kā vislabāk Aucei iepazīt viņas māti!
Vakar sanāca mazs "Skrējiens pēc miljona". Pareizāk sakot - pārgājiens pēc īres naudas. Tā kā mājās nojukusi maģiskā Huawei kastīte, piekļuve 21. gs. naudas pārskaitīšanas līdzekļiem ir ierobežota. Tā nu nākas atgriezties pie nu jau gandrīz aizmirstiem līdzekļiem - skaidras naudas pārvedumiem. Labi vismaz, ka ir kāds, kas dodas no jaukā un saulainā lauku ciema uz galvaspilsētu, bet... Lai aploksnīti saņemtu, jādodas uz Purvciemu.
Svētdienas vakars. Kioski slēgti. Sīcenes makā nebūtu gana pat saldējumam. E-talonā biļete vēl vienam braucienam. Nu, ko! Iešu kājām! Kas tad tie ir - nieka 4 km! Kurpītēs, svārciņos, plānā jaciņā, lietū...
Sūtījums man tiek nodots, saņemu norādījumus par nokļūšanu vajadzīgajā pieturā (viena biļete taču man vēl ir!). Atvados un eju.
Nonāku pieturā, pienāk trolejbuss, bet, tavu skādi, īsti nezinu, kurā virzienā man jādodas. Tā nu trolejbuss aizbrauc bez manis. Kā sapratu pāris minūtes vēlāk, trolejbusam virziens bija īstais...
Nu, neko darīt. Gaidīt negribas. Sasodīti salst. Izvelku karti, ko gaišredzīgi biju ielikusi somā, stāvu pieturā zem jumtiņa un meklēju labāko (taisnāko) ceļu atpakaļ uz Zemitāna laukumu.
Tālāk jau vairs nav interesanti. Apbalvoju sevi ar pankūkām ar siera pildījumu. Apsolījos jau sev ēst veselīgāk, bet iedomājos, ka esmu pelnījusi kādu gardumu. Kā nekā 8 km man vēl nav kļuvuši par ikdienas normu.
Savādi. Tā iemesta pavisam svešā vidē nejutos vairs kā es pati. Patiesībā vēl joprojām tā nejūtos.
P.S. Šī ieraksta garums ir apgriezti proporcionāls manai vēlmei pieķerties bakalaura darba rakstīšanai. Bet uz beigām jau iet, es to jūtu!
Kā tas ir - netīšām? Nu tā, aizeju uz pēdējo lekciju un izdzirdu frāzi "Un pēc tam būs kontroldarbs. Interesanti redzēt, cik daudz jūs atcerēsieties!" Auditorijā sākās histēriski smiekli. Jā, patiesi interesanti, ja vien man negadītos rakstīt par molekulārajiem marķieriem - tēmu, kuras izklāsta laikā zīmēju trusīšus un apcerēju, kā vislabāk Aucei iepazīt viņas māti!
Vakar sanāca mazs "Skrējiens pēc miljona". Pareizāk sakot - pārgājiens pēc īres naudas. Tā kā mājās nojukusi maģiskā Huawei kastīte, piekļuve 21. gs. naudas pārskaitīšanas līdzekļiem ir ierobežota. Tā nu nākas atgriezties pie nu jau gandrīz aizmirstiem līdzekļiem - skaidras naudas pārvedumiem. Labi vismaz, ka ir kāds, kas dodas no jaukā un saulainā lauku ciema uz galvaspilsētu, bet... Lai aploksnīti saņemtu, jādodas uz Purvciemu.
Svētdienas vakars. Kioski slēgti. Sīcenes makā nebūtu gana pat saldējumam. E-talonā biļete vēl vienam braucienam. Nu, ko! Iešu kājām! Kas tad tie ir - nieka 4 km! Kurpītēs, svārciņos, plānā jaciņā, lietū...
Sūtījums man tiek nodots, saņemu norādījumus par nokļūšanu vajadzīgajā pieturā (viena biļete taču man vēl ir!). Atvados un eju.
Nonāku pieturā, pienāk trolejbuss, bet, tavu skādi, īsti nezinu, kurā virzienā man jādodas. Tā nu trolejbuss aizbrauc bez manis. Kā sapratu pāris minūtes vēlāk, trolejbusam virziens bija īstais...
Nu, neko darīt. Gaidīt negribas. Sasodīti salst. Izvelku karti, ko gaišredzīgi biju ielikusi somā, stāvu pieturā zem jumtiņa un meklēju labāko (taisnāko) ceļu atpakaļ uz Zemitāna laukumu.
Tālāk jau vairs nav interesanti. Apbalvoju sevi ar pankūkām ar siera pildījumu. Apsolījos jau sev ēst veselīgāk, bet iedomājos, ka esmu pelnījusi kādu gardumu. Kā nekā 8 km man vēl nav kļuvuši par ikdienas normu.
Savādi. Tā iemesta pavisam svešā vidē nejutos vairs kā es pati. Patiesībā vēl joprojām tā nejūtos.
P.S. Šī ieraksta garums ir apgriezti proporcionāls manai vēlmei pieķerties bakalaura darba rakstīšanai. Bet uz beigām jau iet, es to jūtu!
ir doma