Es nezinu, kā ir.
Nepavisam ne tā, kā vajadzētu, bet tajā pašā laikā ļoti loģiski.

Es tikai nesaprotu, kāpēc smejos tad, kad vajag raudāt, bet raudu par lietām, par kurām vajadzētu pasmieties.

Un es meklēju glābiņu mūzikā. Ļauju lai klavieru baltie taustiņi zem pirksitiem izkūst un to straume aiznes mani tālu prom no visa. Gluži kā puspudele laba viskija. Vai šūpošanās aizvērtām acīm.
Ļauju sev kaut uz brīdi būt laimīgai. Lai arī tas prasa tik dārgo laiku. Lai gan pēcāk var nākties plēst matus un krist histērijā.

Un kamēr netieku pie klavierēm... Nē, nevienam nav tiesību aizliegt man klausīties ne I'm Not Yours, ne Sadder Than You, ne The Devil's Tears, ne Heart Full Of Wine...