"Bet es nesaprotu, kāpēc?" asaras rīdama, vaicāju.
"Tāpēc, ka viņš runāja arī par mums!" man atbildēja.
"Bet es pat nesapratu, ko viņš teica!!!"

Njā... Šovakar piedzīvoju smadzeņu skalošanu. Tik spocīga sajūta, kad prāts ir atslēdzies. Nav vairs nekādu "es gribu". Nav nekādu plānu un baiļu, ka kaut kas varētu noiet greizi. Jā, patiesi brīvība, bet...
Neviens man nepateica, kā dzīvot bez gribas, bez vēlēšanās. Kā man virzīties uz priekšu, ja piepeši tepat uz vietas ir tik labi?