Atgriezos no mājām atpūtusies, izgulējusies, paēdusi un, cerams, arī nosauļojusies.
Vakar iedevu mammai izlasīt manu dzejolīti. Nu to pašu, par vilcieniem un smiltīm. Viņa apstulba. Tiešām izskatījās, ka ir apjukusi. No manis neko tādu viņa nebija gaidījusi. "Vai tad slikts?" jautāju. "Nē, tāds... tāds citādāks!" viņa mēģināja atrast īstos vārdus. "Vai neesi pamanījusi, ka arī es esmu citdāka?" vaicāju. Bet iespējams, viņa to nedzirdēja. Un varbūt arī labi, ka tā. "Nāks vēl citi vilcieni," pēc krietna pārdomu brīža viņa man teica. "Jā, zinu, ka nāks," atbildēju.