Tā es nosaucu savu dzejoli, jo nekas trāpīgāks nenāca prātā...

Tonnām smilšu cauri pirkstiem
Klusi cauri plūst.
Smilšu grauds pēc grauda
Nebūtībā zūd.

Dzīve ir kā vilciens -
Muļķus negaida,
Un es kā muļķe stāvu
Nu uz perona.
Un grābju smiltis saujā,
Skatos, kā tās birst.
Skatos, kā tās iztek
Pa vienai, divām, trim...

Tonnām minūšu kā smiltis
Laiks projām aizraida,
Jo dzīve ir kā vilciens -
Muļķus negaida.

Un kas vēl... šodien raudāju. Tik slapji vaigi man nebija bijuši kopš... Šķiet kopš tās briesmīgās dienas, kad viss gāja galīgi šķērām. Stāvēju pie bankomāta un rīstīdamās mēģināju paskaidrot kurlmēmām meitenēm un sievietes balsij telefona otrā galā, ka karte palikusi bankomātā un bankomāts vais nedarbojas...
Rītvakar nebraukšu mājās. Jāsaved sevi kārtībā pirms vecākiem rādīties. Draņķa eksāmens rīt. Neesmu neko, tikpat kā neko izlasījusi, bet lekcijās gulēju... Būs rītvakar jātaisa savs īpašais dzēriens - šokolādes kapučino ar balzamu... Tas tā - nervu nomierināšanai...