Nepietiek vien ar to, ka laika par maz, lai izgulētos kartīgi. Tās pašas piecas, sešas stundas, ko atvēlu miedziņam, ir sabojātas ar nežēlīgiem, ļauniem un biedējošiem murgiem.
Pagājušonakt pat! Pamodos nepilnas divas stundas pēc iemigšanas gluži stīva no bailēm un ar sajūtu, ka sapnī esmu redzējusi pašu nelabo! Neieslīgšu detaļās, bet tas spēks, ko sapnī jutu, bija milzīgs. Un tik vien varēju darīt, kā izmisīgi lūgt Dievu, lai tas mani atbrīvo.
Pamodos, dziļi ieelpoju, nomierinājos un ar cerību, ka atlikušajās nedaudzajās stundās miegs man dos kādu atpūtu, devos atpakaļ gulēt.
Kas tev deva! Attapos šaurā, gaišā telpā, kura lēnām pildījās ar no saplīsušās gāzes plīts plūstošu propānu!!! Logu atvērt nedrīkst, durvis arī nē. Un tās ir muļķības, ka, lai pamostos, jāaizver acis. Es visu laiku turēju acis ciet un gaidīju, kad beidzot būs tās sasodītā eksplozija. Un jo ilgāk bija jāgaida, jo grūtāk palika. Sapnī vēl pie sevis domāju, vai tad man nebūtu jāsaindējas? Jāaizmieg?

Varbūt, ka nevajadzētu sūdzēties, jo interesanti taču. Bet pašlaik man kaut kam tādam vienkārši nav laika!

Opā.. Viss ir pilnīgā pakaļā.
Tas taču ir tik satriecoši jauki, kad pēdējā vakarā pirms darba nodošanas saproti, ka viss tavs un pārējo kolēģu darbs iespējms ir pilnīgi aplams, balstīts uz kaut kādiem mistiskiem pieņēmumiem, kas ne vienmēr dzīvē arī realizējas!

Kušs! Izlikšos, ka viss ir jauki, mīļi un sanākoši. Un tikai nestāstiet, ka tas ir slikti un neviens tā nedara. Dara gan, un kā vēl!