Šodien Čiekurkalns smaržo pēc ziedošām kļavām. Un baltiem plūmju kokiem arī.
Tāpēc šodien man ir neizsakāmi skumji.

Es esmu nogurusi no vientulības. Telefona rēķins drīz būs sasniedzis mēneša normu, kaut maijs vēl nav pat pusē. Arī visu varošais Internets šoreiz ir bezspēcīgs, ja jau ļaudis vada/bezvada tajā galā nevēlas ar mani runāt. Visiem taču ir daudz svarīgākas lietas darāmas par sarunu ar mani. Un kas tad es tāda būtu, lai šie ļaudis noliktu malā savas svarīgās darāmās lietas un tērētu savu laiku man?


Nav neviena, pilnīgi neviena vairs nav.

Izraku vecus dziesmas vārdus. Melodijas gan nebija, tagad pa brīviem brīžiem top.

I swore to myself tomorrow I will start a new life. But tomorrow came, I was the same. Nothing had changed.

Un es tagad nesaprotu - cīnos ar vējdzirnavām, vai kā? Bija labi. Varēja būt vēl labāk, bet liekas, ka nu jau ir pa vecam.
Spēka pietrūkst, ļautiņi! Tik vien!