Vēl nedaudz par manu nu jau vairs ne jauno mājvietu...
Tās lielākais pluss, bet tajā pašā laikā arī mīnuss ir GULTA!!!
Allažiņ ļaudis brīnījās, kā gan es spēju palikt nomodā nereti līdz pieciem rītā. Vienalga, vai iemesls bija mācības vai vienkārši Skype saruna. Tagad es saprotu atbildi - man riebās iet gulēt! Es ienīdu to gultas klāšanas, ģērbšanās procesu tikpat ļoti kā datora izslēgšanu un austiņu nolikšanu uz galda.
Bet tagad...?
Esmu iemīlējusi gulētiešanu. Es varētu visu dienu to vien darīt, kā iet gulēt (nez, kā tas būtu...).
Bet tagad jāmācās kaut ko jēdzīgu darīt arī gaismā, jo līdz ar tumsas iestāšanos viss, par ko spēju domāt, ir - mana jaukā, lielā, ērtā, melnā, pūkainā, siltā un draudzīgā gultiņa.

Šis nav vienīgais labais/sliktais ieradums, ko dzīvesvietas maiņa ir palīdzējusi mainīt (Nepiesieties par neveikli veidoto teikumu! Es gribu gulēt!!!) Bet par to cireiz...

P.S. Jūtu, ka būs mana gultiņa jānokrista. Teiksim, par Pedro. Manai melnajai gultiņai tāds latīņamerikāņu vārds būs kā radīts. Tagad varēšu iztālēm saukt: "Pedro, gaidi mani! Es jau nāku!!!" :D :D :D

Rakājos dziļajās tīmekļa kabatās un centos sameklēt kaut ko, ko ielikt referāta lapaspusēs, līdz uzdūros kādai grāmatai.
Stāsts ir par kādu vīrieti, kurš seksuāli izmanto... KOKUS!!!
Protams, bez ievērības nepaliek augošais sacaurumoto koku skaits. 33 collu augstumā un 15 grādu leņķī, visapkārt pilsētai esošajos kokos. Kas galu galā vainojams? Dzenis? Zobenzobu susuriņš?

Slimi gan, bet ieintriģēja.

Read this, and a walk through the park may never be the same again.