Vairāk kā divi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi stāvēju viena uz skatuves pie baisā mikrofona. Nu šovakar atkal tāda reize ir pienākusi. Kādreiz tas bija mans lielais sapnis! Tagad gan man ir citas prioritātes, bet mazs un pīkstošs šis sapnītis ir dzīvs vēl joprojām.
Jācer, ka man būs gana daudz spēka, lai balss un roka nedrebētu. Jā, jā... ir bijis tā, ka mikrofons ir pārāk smags un es to vairs nespēju noturēt. Toreiz es tam gan nebiju gatava. Nepavisam nē... Bet tagad laika man ir gana, lai sagatavotos :)

Galvenais, pastāstīt to, ko gribu pastāstīt. Un, kā mans brālis mierināja, nav jau nekāds American Idol, tā kā būs jau labi...

Šī situācija ir TIK nožēlojama. Nu, pasakiet jel kāds, kā var piekāst trīs cilvēki vienā vakarā? KĀ??? Viens no otra neatkarīgi. Vienam par otru neko nezinot. Es esmu vīlusies, apēdināta, sagrauta, asarās izmirkusi un VIENA!!! Ak, jā... Vēl ir arī rums ar kolu no bundžas. Tas tā, lai būtu pavisam nožēlojami... Manai tukšajai dūšai vairāk par to 0.5 arī nevajag. Adios, kuņģis! Adios rīkle! Adios veselais saprāts!

Stāsta morāle - jo labāk visu būsi izplānojis, jo lielāka vilšanās gaida, turklāt vienīgais, uz kuru vari paļauties, esi tikai tu pats! Tfu, kļūdījos... Uz nevienu nevar paļauties!