Kliedz sāpēs sniegs: “Ir pavasaris!”
Un klusi tērcēs aizmirdz prom
Kā straume sniegpārsliņu asins.

Ir, ir pavasaris. Šodien, t.i., vakar pat es par to priecājos.

Mani jau atkal centās izvest no pacietības. Man jau atkal mēģināja sist ar bomīti pa galvu, lai tik ļoti nepriecājos, bet es vairs tik viegli neļaušos. Un kas tad tik slikts tajā, ka gribu būt mazdrusciņ laimīga?

Es esmu īpašs gadījums! Ķibeles nebeidz sākties un mani pat nepārsteidz!
Šodien izdomāju glābt, kas vēl glābjams un mēģināt izvārītajās biksēs iegludināt buktes. Precīzāk sakot, gribēju tās no grīdaslupatas paskata pārvērst atkal par kaut ko sakarīgu. Viss beidzās ar nelāgu smaku istabā, lielu caurumu bikšu starā un gludekli, kas apķepis ar melniem sintētiska auduma pārpalikumiem.

Nu ko... Kreņķēties man vairs nav spēka - atliek tikai sirsnīgi par to visu pasmieties. Lai jau Tas/Tā/Tie tur, augšā, ņirgājas. Vismaz man dzīve interesantāka :P


Turklāt beidzot es sapratu savu lielāko tā teikt problēmu. Ui, tagad būs piņķerīgs darbs ar sevi, bet gan jau rezultāts būs tā vērts.