Pēdējā nakts manā vecajā dzīvītē... Jā, jā, jau rīt tai vajadzētu kļūt spožākai un saplauktotākai... Vai vismaz vajadzētu sākt tādai kļūt.

Vakar skatījos kādu pamatskolas mīļāko filmu. Ai, kā pēc tam sūrstēja!!! Toreiz man bija tik daudz cerību, tik daudz sapņu... Jau pārāk ilgi biju par tiem aizmirsusi. Ļāvos straumei, un tā mani arī paklausīgi veda. Tikai tagad... Tagad apjaušu to, kur esmu nonākusi, un tas nepavisam nav tas, ko redzēju savos sapņos...

Bet tagad es atceros. Tagad es atkal ticēšu, ka tas viss piepildīsies. Reiz jau biju pusceļā, bet tas bija sen un vairs nav taisnība. Tagad es sākšu no jauna, un, lai cik tāls ceļš līdz tam nebūtu vēl ejams, reiz arī man varēs pajautāt:

"So tell me what do you do when you realize all you're dreams have come true?"

Manā istabā ir haoss... Dīvaina sajūta, skaitu stundas līdz vakaram... Ai, kā velkas laiks

Gandrīz jau biju aizmirsusi, kāpēc gribēju prom no šīs sasodītās mājas, bet vakar iedevu brālim pārlasīt to Skype saraksti, ar kuru viss (vismaz manā frontē) sākās. Viņš nesaprata... Es arī. Vēl joprojām.

Es: Nu labi! Bet kāpēc tad tagad tādas problēmas jātaisa?
Viņa: Tāpēc,ka tu vispār domā, ko runā?

Sorry, bet manai pārliecināšanai šāds arguments neder...