Jau atkal... Un tā pēkšņi. Jēgas vairs nav. Nav nekā, kas būtu kaut nedaudz svarīgs.

Don't look good, don't feel good, don't do anything good.

Jau atkal mazpamazītēm zaudēju prātu. Nu to var sajust arī fiziski. Man šķiet, tā varētu justies pēc smadzeņu skalošanas.

Reizēm gribas kā celmam
Apsūnot lēni un satrunēt.
Nebūt, nezināt, nejust.
Vai akmenim ceļmalā,
Ko putekļi rušina dziļāk
Un dziļāk nebūtībā.
Un reizēm gribas, lai negaiss
Pret zemi savas dusmas triec
Tā, lai nekas pāri nepaliek.
Vien ledus varbūt
Un nevainīgs sniegs.


Un tagad tā gribas uz kādu SAKLIEGT!!!

Visu dienu nelika mieru viena dziesma. Melodija skanēja galvā, kaut atcerējos tikai frāzi "no hope at all"

Tā nu sameklēju šo dziesmu, atradu vārdus...

Give love to the ones who can't love at all
Give hope to the ones who've got no hope at all
Stand up for the ones who can't stand at all

Njaa..