Man nevilšus nāk prātā tas ticējums: "Kas citiem bedri rok, pats tajā iekrīt."
Kur nu vēl precīzāk!
Tagad manā istabā norisinās aukstais karš. Kluss, ar slēptiem ieročiem... No vienas puses tas šķiet pat nedaudz jautri, bet no otras... Kaut kā pietrūkst pat tie elementārie jautājumi "kā tev šodien gāja?", "kā vasara?", kas mani senāk tracināja. Un nemaz nerunāsim par "ar labunakti", "uz redzi" un tamlīdzīgiem sīkumiem. Nu, lai jau tiepjas un nerunā... Man arī ērtāk.
Patiesībā man viņas nedaudz žēl... Pati ievārīja šo putru, bet tomēr... Viņas vietā es negribētu būt. Mēs trīs kopīgi skatāmies filmas, ejam pastaigāties, ēdam šokolādi, gatavojam ēst, un tā var turpināt un turpināt... Bet viņa tikai sēž istabā un skatās televizoru... Nu, katram par savu rīcību tomēr jāatbild...

P.S. Man šķiet, ka vannasistabā gaismu viņa vakar atstāja speciāli. Jo pusotra gada laikā, kopš es te dzīvoju, nekas tāds vēl nebija gadījies...