Nevaru teikt ka par neko, bet tomēr ne par ko.
Dzīvoju pa mājām. Aizvakar daudz maz veiksmīgi nobeidzu 2. kursu. Astīte palikusi - vēl viens gads. Un pēc tam? Nav ne jausmas... Tagad atpūšos. Esmu pelnījusi tomēr.
Cik savādi. Vakar netīšām iedomājos par vienu cilvēku. Neesmu viņu satikusi teju saptiņus gadus, bet kaut kā atcerējos. Reiz viņš bija arī manā draugu lokā tajā pašā vecajā dr.lv, bet tad vienu dienu pazuda. Tā vienkārši - it kā nekad nebūtu bijis. Un šorīt saņēmu uzaicinājumu. No viņa! Vai nu man ir ļoti attīstīts domu spēks, vai arī viņš ir telepāts. Pasaule nebeidz mani pārsteigt...
Un ko tālāk? Neko... Dzīvosim - redzēsim! Viņam daudz garāki mati tagad..
Tikko atradu kādu papīra gabalu. No Kolkas - pirms gada. To rakstīju, lai tiktu galā ar dusmām un nemieru, kas manī mita. Rakstīšana lieliski palīdz ;)
Citēju:
"Šodien līst. Tik ilgi un smagi sen nav lijis.
Izdzina mūs laukā. Pie jūras pūta nežēlīgs vējš un viļņi elpoja tik smagi, gluži kā vecs astmātiķis. Saliju, bet man patika. Lietus lāses sejā vienmēr ir patīkamas. Aismiršanās.
Negribu domāt par neizdarīto. Kaut kur ieraktas Bārbera lamatas, kas nu pilnas ar ūdeni, jāpabeidz prakses darbs...
Skrienoši cilvēki aiz loga. Smieklīgi. Citādāk uz labierīcībām nevar tikt. Tomēr komiski. Ak vai, tikai ne salīt!!! Tikai nedabūt slapjas drēbes vai, nedod Die's, frizūru izjaukt!!!
Cilvēki ir savādi. Defaultā. Diemžēl. Vai par laimi...
Tikko man uzkāpa uz kājas. Nekādas reakcijas uz maniem vaidiem un kluso un "neuzkrītošo" lamāšanos. Niknums aug augumā. Tieši tāpēc rakstu. Tā ir vieglāk norīt to briesmonēnu - dusmas, aizvainojumu.
Jā, tagad ir miers. Miegs. Acis aizveras un domās, vismaz domās gribas būt kaut citur. Rīgā? Jā, varbūt arī Rīgā. Dusošā skaistule... Skumji...
Galvenais ir atrisinājums? Tikko dzirdēju. Nu nē... Galvenais ir process. Atrisinājuma tikpat labi var arī nebūt. Neviens no tā ncietīs. Vismaz nevajadzētu.
Saķēpāju roku ar pildspalvu. Tintojās maita.
Kaut ātrāk paietu šī nedēļa. Tad būs vieglāk. Būs. BŪS!!!, es teicu. Ak, tu man netici? Nevajag. Galvenais, ka es pati tam ticu. Vai arī tikai cenšos sev iestāstīt, ka ticu.
Līst. Vēl joprojām līst. Kā pa Jāņiem. Sasodīts!"
Dzīvoju pa mājām. Aizvakar daudz maz veiksmīgi nobeidzu 2. kursu. Astīte palikusi - vēl viens gads. Un pēc tam? Nav ne jausmas... Tagad atpūšos. Esmu pelnījusi tomēr.
Cik savādi. Vakar netīšām iedomājos par vienu cilvēku. Neesmu viņu satikusi teju saptiņus gadus, bet kaut kā atcerējos. Reiz viņš bija arī manā draugu lokā tajā pašā vecajā dr.lv, bet tad vienu dienu pazuda. Tā vienkārši - it kā nekad nebūtu bijis. Un šorīt saņēmu uzaicinājumu. No viņa! Vai nu man ir ļoti attīstīts domu spēks, vai arī viņš ir telepāts. Pasaule nebeidz mani pārsteigt...
Un ko tālāk? Neko... Dzīvosim - redzēsim! Viņam daudz garāki mati tagad..
Tikko atradu kādu papīra gabalu. No Kolkas - pirms gada. To rakstīju, lai tiktu galā ar dusmām un nemieru, kas manī mita. Rakstīšana lieliski palīdz ;)
Citēju:
"Šodien līst. Tik ilgi un smagi sen nav lijis.
Izdzina mūs laukā. Pie jūras pūta nežēlīgs vējš un viļņi elpoja tik smagi, gluži kā vecs astmātiķis. Saliju, bet man patika. Lietus lāses sejā vienmēr ir patīkamas. Aismiršanās.
Negribu domāt par neizdarīto. Kaut kur ieraktas Bārbera lamatas, kas nu pilnas ar ūdeni, jāpabeidz prakses darbs...
Skrienoši cilvēki aiz loga. Smieklīgi. Citādāk uz labierīcībām nevar tikt. Tomēr komiski. Ak vai, tikai ne salīt!!! Tikai nedabūt slapjas drēbes vai, nedod Die's, frizūru izjaukt!!!
Cilvēki ir savādi. Defaultā. Diemžēl. Vai par laimi...
Tikko man uzkāpa uz kājas. Nekādas reakcijas uz maniem vaidiem un kluso un "neuzkrītošo" lamāšanos. Niknums aug augumā. Tieši tāpēc rakstu. Tā ir vieglāk norīt to briesmonēnu - dusmas, aizvainojumu.
Jā, tagad ir miers. Miegs. Acis aizveras un domās, vismaz domās gribas būt kaut citur. Rīgā? Jā, varbūt arī Rīgā. Dusošā skaistule... Skumji...
Galvenais ir atrisinājums? Tikko dzirdēju. Nu nē... Galvenais ir process. Atrisinājuma tikpat labi var arī nebūt. Neviens no tā ncietīs. Vismaz nevajadzētu.
Saķēpāju roku ar pildspalvu. Tintojās maita.
Kaut ātrāk paietu šī nedēļa. Tad būs vieglāk. Būs. BŪS!!!, es teicu. Ak, tu man netici? Nevajag. Galvenais, ka es pati tam ticu. Vai arī tikai cenšos sev iestāstīt, ka ticu.
Līst. Vēl joprojām līst. Kā pa Jāņiem. Sasodīts!"
ir doma