Laikam jālabo kāda manis pieļauta kļūda, t.i. jāpaskaidro, kas ar mani norisinājās Lieldienās, jo turpmākos notikumus bez tā grūti izprast.

Tātad Lieldienas. Viss sākās jau 9. aprīlī, Zaļajā ceturtdienā. Foo Fighters ir dziesma Over And Out.

Are you there?
Do you read me?
Are you there?
I don't feel you anymore

Nez kāpēc es to klausījos atkal un atkal todien. Mana savaldība bija zudusi. Es vairs nesapratu, ko darīt, kā uzvesties. Viss, ko sapratu, es negribu būt tur, kur biju. Negribēju darīt to, ko darīju. Vakarā man vajadzēja braukt mājās. Bet es to negribēju - gribējās iesēsties pirmajā autobusā un doties velns sazin kur... Vēlāk mans brālis man jautāja, no kā es gribu bēgt? Es nezinu, no kā, tikai saapratu, ka patiešām gribu bēgt.

Nākošais rīts. Mammas vārda diena. Pirmā doma, pamostoties - man nav vairs jēgas. Zudusi visas manas dzīves jēga. Nevienam manis tā īsti nepietrūktu. Nevienam es neesmu vajadzīga. Tā vien gribējās raudāt. Man vairs nebija nekā. Melnais caurums! Nekādu nākotnes vīziju. Nekā... Tukšums... Vēlāk man teica, ka, iepējams, tā bijusi tikai ēna, kas piestājusies priekšā manam ceļam un neļauj sasktīt to, kas aiz tās. Un tad zūd cerība. Zūd motivācija kaut ko darīt, jo kāpēc gan? Ja jau man nav nākotnes...

Lieldienas es ignorēju. Tā pavisam vienkārši izmetu no galvas. Un tad atpakaļ uz Rīgu. Parunājos ar Dacīti. Tūlīt sāskies nodarbība, bet es raudāju. Kaut kā to visu apspiedu un dzīvoju tālāk. Laikam jau Tallinā viss sasummējās. Pieķēros korim, jo domāju, ka mani tur vajag. Vieta, kur man ir nozīme. Bet kļūdījos. Nevienam mani nevajadzēja. Un tad es sabruku. Vakardienas apskāvienu uzskatīšu par zīmi, ka mani tomēr šeit vajag...