Nu jau jāsaka vakar atgriezos. Četras dienas pa kaimiņzemi Igauniju. Auksti, bet skaisti. Un mazliet neīsti - kā Holivudā...

Tādu dažādību reti gadās piedzīvot - no pašas augšas līdz apakšai un otrādi. Vismaz es esot patiess cilvēks. Jā... Bet tajā brīdī negribējās būt patiesai. Gribējās melot, izlikties. Nekad man tas īsti nav sanācis. (Nez ko man tas atgādina...?)

Un viss, ko es gribēju, bija... Kā lai pasaka - "paldies" varbūt... Tā, lai es zinu, ka sevis iztukšošana bijusi kā vērta. Tā, lai es zinu, ka man ir nozīme. Ka ir nozīme tam, ka es esmu. Dažiem pietiktu tikai ar savu pārliecību. Man nē. Un tad tikai ņem, ņem, ņem no manis, un es tikai dodu un dodu, un dodu... Bet atpakaļ neviens nedod, un tad ir tukšums - tukšums, kas sāp. Tik ilgi raudājusi laikam nebiju kopš zīdaiņu vecuma - kādu stundu no vietas noteikti. Un par ko? It kā ne par ko, bet tajā pašā laikā - par visu. Par sevi. Par savu vietu. Par nozīmi, kuru kļūst arvien grūtāk saskatīt. Vēl joprojām viss ir tumšs un melns. Nekādas gaismas tuneļa galā. Nekādu nākotnes ilūziju.

Viens labums tam visam ir. Varu būt tāda, kāda esmu. Darīt, ko gribu. Izskatīties, kāda vēlos. Nav vairs jāuztraucas par to, ko domā citi. Par to, kā vēlāk tiem varēšu paskatīties acīs. Varu gulēt uz grīdas, ja vēlos. Varu izripot no gultas, ja vēlos. Varu teikt visu, kas uz mēles. Ja vēlos. Nav vairs svarīgi, vai mani kāds sapratīs...

Un vēl kas... Gribu iemācīties spēlēt ģitāru. Atā nadziņi, esiet sviecinātas tulznas! Bet ir tā vērts...