Esmu pārgurusi. Pēc vairākām vienmuļi nostrādātām stundām laboratorijā tā vien gribas gulēt. Daudz un ilgi... Pat staigāt vairs nav spēka.

Un prātā nāk pēdējā laikā redzētais. Šorīt sazin kādas grupas sazin kādas dziesmas videoklipā bija attēlots ievainots ASV karavīrs tuksnesī. Viņa biedrs cenšas viņu glābt. Nezinu, kā viss beidzās... Un vakar... O.C. otrās sezonas pēdējā sērija. Viņa, šķiet, nošāva Viņa brāli... Atkal jau tā bezspēcība... Un tad es atcerējos visas tās reizes, kad sapņos esmu bijusi sašauta, sadurta vai slīkusi. Nekādu sāpju. Pārņem miegs, klusums un tumsa. Bet pēdējā doma, zaudējot samaņu - kaut kāds ieraudzītu, kaut kāds palīdzētu un, visbeidzot, kaut paspētu glābt. Jo tas ir viss, ko varu darīt. Nav spēka kliegt pēc palīdzības. Nav spēka pat pakustēties. Nav vairs varas pār savu ķermeni. Tikai bezspēcība...
Punkts.
Nē, daudzpunkte...