Viss ir sajucis. Tagad es esmu tā, kas sēž aiz aizslēgtām durvīm. Tagad es esmu tā, kas sper zemes gaisā no niknuma. Tagad es esmu tā, kas spītīgi klusē, bet, ja tomēr jārunā, tad klusi - lai nedzird, ka balss dreb. Dots devējam atdodas jeb nevēli citam to, ko pats sev nevēlies.

Sasodīts! Kāpēc man patīk klausīties tādas dziesmas?

If you love her let her go
She sings beautiful and slow
A tune that only caged birds know

Nu jā, manā playlistē pēdējā laikā atrodas Jon Foreman, Jeff Buckley, Damien Rice un Ray LaMontagne. Nežēlīgi, bet skaisti. Arī tagad - Be here now... Laikam būšu ko nelāgu ieēdusi vai saķērusi, piemēram, sabiedriskajā transportā.

Arī pati esmu sajukusi. Gan es, gan mani sapņi, gan visi nākotnes plāni. Un man gribas mainīties! Es mainos! Tikai... Reizēm man šķiet, ka tā vairs neesmu es. Esmu kļuvusi sveša pati sev. Slikti... Bet vai tas ir slikti pat tad, ja man mana jaunā Es patīk? Tas liek smadzenes nopūlēt liekā domāšanā, turklāt man tie morāles (vai kā viņus tur) principi nav tik labi pārzināmi, lai saprastu, vai rīkojos pareizi vai nē. Ar tādām dziļām pārdomām došos gulēt. Varbūt atkal nosapņošu ko tikpat nejēdzīgu kā pagājušo nakt. Starp citu, sapnī izskanēja teiciens "Jā, pāris alu laikam noderētu...", un ko neteiksi, šovakar patiešām dzēru alu!