... tas ir klāt... Un atkal mani glābj spīdīgās, dzeltenās tabletītes. Un arī tās baltās... Un zilās arī... Tikai tagad tā kā uz miegu vien velk...

Un es jau cerēju, ka tas ir garām... Galu galā kopš 2007. gada rudens gana daudz laika pagājis. Jā, toreiz aizlaidos no angļu valodas. Citreiz sanāca aiziet jau pēc pirmās vai otrās stundas. Protams, ar medmāsiņas zīmi. Reiz, pamatskolā, pārbiedēju visu klasi, jo no sejas bija pazudusi krāsa. Arī šodien droši vien bija tāpat, tikai biju uzkrāsojusi lūpas. Tas varbūt mani paglāba no pārdevējas jautājuma, vai ar mani viss kārtībā. Kā var būt kārtībā, ja asaras līst aumaļām bez iemesla un tik tikko spēju noturēt ūdens pudeli rokās? Bet nu ir labi... Labāk.

Stāsta morāle - ēdiet, bērni, brokastis!