Man palika skumji... Skatos muļķīgus seriālus un esmu tuvu asarām. Laikam jāsaka paldies, ka pārējās sērijas vēl nav "novilktas". Pretējā gadījumā te būtu nosēdējusi visu nakti. Pēc piecām minūtēm būs vēl viena sērija, un tad arī būšu gatava doties pie miera.

Jā, žēl, ka man ir skumji... Nav iedvesmas stāstīt par labajām lietām, kas pēdējā laikā notikušas. Ir pilnmēness, kad viss ir iespējams. Tik šonakt viņš aiz mākoņiem paslēpies. Bet rīt, rīt man atkal būs iedvesma, un es ar iešķību smaidiņu uz lūpām iedomāšos, kā būtu, ja būtu... Un atkal jāatgādina sev, ka jābūt uzmanīgai - vēlēšanās mēdz piepildīties. It īpaši pilnmēness laikā... Var sanākt kā toreiz... Nē, tā vairs nebūs...

Šī nedēļa ir liels vāveres ritenis. Man neatliek laiks apstāties un paskatīties, cik tālu esmu aizskrējusi un kur atrodos... Patiesībā pat nav vajadzīgs. Tas taču ir vāveres ritenis. Es skienu un skrienu, bet tepat vien esmu...

Tikko ko atcerējos:
"Manas domas kā putniņš
Zelta būrītī iesprostots
Un apgrieztiem spārniem,
Lai neaizlido.

Manas domas kā kāmītis
Skrejratā ieslodzīts.
Lai cik tālu tas skrietu,
Tas nenonāk nekur."

Nu ko... Kārtējā prātu un sirdi čakarējošā sērija ir klāt. Thank you and good night!