Daudz domāju, likdama smagi apautās kājas uz pārsālīto trotuāru. Ja būs slikti - raudāšu; ja būs labi - raudāšu. Nebija nekā... Nekā un uz sliktāko pusi. Asaras nelija. Tātad esmu stiprāka kā domāju, un tas mani biedē.

Šodien biju glābšanas misijā... Tikai vairs nesaprotu, ko glābu - sevi vai draudzeni. Daudz šokolādes un smieklu par spīti mūsu situācijai. Turklāt viņai ir vēl trakāk... Laikam jau tāpēc sev neraksturīgi telefonsarunas laikā iesaucos - "Es braucu pie Tevis!" Parasti, ja vien iespējams, nekur nebraucu.

Viņa paziņoja, ka man ir depresija. Sekoja neliela lekcija, ka depresija nav slikts garastāvoklis, kā daudziem labpatīk domāt (Turklāt man nav slikts garastāvoklis). Tā ir slimība. Un tas viss tikai par manu hronisko miegu un neizmērojamo nevēlēšanos kaut ko darīt. Vispār. Tikai gulēt... (Ai, kā sevi tikko sakārdināju...) Īsti gan nesaprotu... Tad tā vienaldzība pret apkārt notiekošo ir mana organisma aizsargreakcija vai tiešām depresija...?

Un vēl kas... "Manis te nav..." Arvien biežāk iedomājoos, cik TAS gan būtu viegli. Man viegli. Pārējiem...? Bet kas man daļas gar pārējiem? Vai arī tomēr nevajadzētu aizmirst?
"Starp divām bezgalībām man izvēlēties ļauts." Jau toreiz... Jau tad... Toreiz neviens nesaprata. Tagad arī nē... "Lai kuru izvēlētos, kāds mani atpakaļ sauc." Jā... Tagad arī... Bet saucēja balss kļūst vārgāka un klusāka. Biedējoši no vienas puses. Ja nu vairs nesauks?
Atceros, kā tas viss tapa. Salijusi apsēdos uz linoleja klātās grīdas, galvu atspiedu pret virtuves durvju stenderi un dziedāju.
Man tā pietrūkst tas, ka varu būt viena un dziedāt... Izdziedāt visu slikto, visas sliktās emocijas, stresu, sirdssāpes...Dziedāt, līdz asaru pile zem zoda sakrājusies pietiekami liela, lai atrautos... Un tad - galva kā spainis, acis sūrst, bet ir viegli... Vieglāk... Pavisam...

Viss ir aizgājis pārāk tālu. Tālāk, nekā es jebkad būtu tam ļāvusi iet.

Pirms gada viss bija vienkārši. Līdz nelabumam vienkārši. Smieklīgi...
Pavasarī... Gribēju, bet pateicu sev "Nē!" Tādu stingru un nelokāmu...
Un tagad...? Te sēžu pie datora, te gulšņāju. Dzeru sidru un ēdu Fazer šokolādi tā, it kā tā būtu baltmaize. Reiz kāds teica, ka tieši Fazer šokolāde dodot visvairāk enerģijas. Redzēsim, vai tā spēs sadziedēt salauztu cilvēku...

Šī diena jau iesākās draņķīgi. Beidzot... BEIDZOT!... pabeidzu tos neskaitāmos darbus... Būtu gatava nodot, bet... Dzelteni zilajā iepakojumā vairs nav NEVIENAS baltas lapas? Kā tas iespējams? Vakar taču vēl bija! Tāda mistērija, ko nāksies risināt vēl pāris gadus... Ja vispār to ir iespējams atrisināt... Tā nu atkal uz konsultācijām ierados tāda... uz nervu sabrukuma robežas...

"Beidz satraukties par sīkumiem," visi visapkārt man skaita. Kā lai nesatraucas, ja pasniedzējs paziņo: "Nu jā... Jūsu zināšanas atbilst četriniekam." Var jau būt, bet nevajag ar mani runāt kā ar pilnīgi glupu. Un nevilšus jāsāk domāt... Ja nu tiešām? Ja nu patiesi esmu stulba? Garīga atpalicība, kas izpaužas tikai pēc divdesmit...

Un kāpēc? Kāpēc tieši man vajadzēja laboratorijas darbu aizstāvēt divreiz, jo kāds nolaidīgs un neuzmanīgs pasniedzējs nav atzīmējis, ka esmu to jau izdarījusi. Kāpēc man tagad bija jāatbild citam pasniedzējam, kas uz mani skatās kā uz noziedznieci? Laba meitene būdama, pildīju solījumu un pajautāju arī par Rūtas darbu. Arī viņai neieskaitīts darbs... Mēs taču strādājām kopā! Un pēkšņi pasniedzēja seja mainās: "Parādi vēl to darbu, vai tas patiesi ir tavs. Neesi paņēmusi Rūtas darbu?" Īsu mirkli apjukums un tad... "Nē, tas ir mans darbs!" Rādu titullapu, kur ar glītiem (cik nu man tas izdodas) burtiem rakstīts mans vārds. Ak, jā... Pirms tam saņēmu brāzienu, ka nemākot sasiet darbu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka to vajadzēs, jo... Mums darba aprakstus izdalīja glītās mapītēs ar kabatiņām. Atbildot, nācās tās atdot, ja gribējām darbu paturēt... Ak, šausmas! Kas tad būtu noticis, ja nebūtu darbu paņēmusi? Ej un pierādi, ka tu kaut ko esi darījis!

Pirms kāda laika apsolīju pastaigāties pa Vanšu tilta margām. Tagad labprāt. Un man pat nebūtu žēl, ja paslīdētu kāja...