Neatbrauca... Viņš nē...
Dalītas jūtas. No vienas puses, galu galā bija tīri jautra līgošana. Atbrauca radi, dejojām, ēdām, dzērām. Brīžiem bija sajūta, ka esmu tālu, tālu no realitātes. Varbūt tas bija labi, varbūt arī nē. Bet no otras puses... Piektdienas vakar/sestdienas rīt zīmētais smaidiņš tik tikko redzams. Un manā sejā arī...
Rīt no rīta braucu prom. Uz Kolku. gandrīz 30 dienas prom no mājām, ģimenes, draugiem un neta... Tieši tāpēc man Skypā stāv teksts: "mazliet spēka, kaut tikai mazliet..." Nav viņa... un arī patikšanas vairs nē... Sēžu un nedaru neko, kaut man ir jākrāmē mantas un sazin kas vēl... Man tipiskā aizsargreakcija.
Bet iekšā viss vārās. Kājas draud pārvērsties vārītos makaronos, sirds dzegužpulkstenī un acis - avotos.
Gulēt un neelpot...
Neeksistēt...
Nebūt...
Bez laika...
Bez telpas...
Bez manis pašas...