Ir pustrīs naktī... Nav tas piemērotākais laiks rakstīšanai, bet gribas ar kādu parunāt. Zinu jau, droši vien neviens cits nekad to nelasīs... Un varbūt ka tā arī labāk... (Tiem, kas to nelasīs, domāju...)
Atklāju, ka ir tā - manā galvāa ir ļoti nozīmīgas domas. Jā, man - ļoti. Tomēr izstāstītas vai uzrakstītas tās kļūst tādas pašas kā pārējās - kaut ko apzīmējošas, bet ne nozīmīgas. Reizēm pat smieklīgas. Nezinu, varbūt es vienkāršī esmu pārāk draņķīga literāte, lai vārdos ietērptam domām nenoplicinātu to lielumu un svarīgumu.

Veselu nedēļu biju mājās - strādāju, guvu dažus kara ievainojumus, bet vispārīgi - lieliski pavadīts laiks. Kāpēc ir tā, ka mājās mani nesatrauc gandrīz nekas? Tikai tajās divās lietainajās dienās gribējās paslēpties no visiem un patēlot mazu emo, kā tagad saka. Bet Rīgā tā ir hroniska vaina - automātiski sabojājas garastāvoklis, uzmācas depresija un drūmas domas. Negribas jau, bet nevaru sevi piespiest priecāties.

Nesen redzēju brīnumainu sapni. Bail jau stāstīt - atkal mans lielais, nozīmīgais sapnis kļūs mazs un smieklīgs. Bet mēģināšu.
Tos cilvēkus nepazinu. Savādi redzēt sapņus, kuros darbojošās personas nepazīsti.
Tātad... Dzīvoja reiz kāds vīrs. Visiem ļaunajiem spēkiem par prieku viņa sieva bija mirusi, bet viņa vēl nespēja šķirties no vīra, tādēļ apmeklēja viņu sudrabbalta, pērļaina tēla veidā. Viņiem bija pat dota iespēja sarunāties. Vīrs viņu ļoti mīlēja. Tik ļoti, ka meklēja visneiedomājamākos veidus, kā atgriest sievu dzīvē. Nezinu kur vīrs bija dabūjis mazu, mirdzošu kukainīti. Tas līdzinājās odam, bet ar nesalīdzināmi garāku snuķīti. Mazliet palidinājies, kukainītis pielaidās pie sievas tēla rokas un grasījās iedzelt. Pirmajā brīdī viņa nesaprata, kas tas ir un kukainīti padzina. Tomēr odiņš neatlaidās. Šoreiz sieva vairs nepretojās un kukainītis iedūra savu snuķīti viņas rokā.
Sāka notikt brīnumu lietas. Sākot no šīs rokas sieva atguva miesu, asinis sāka ritēt pa viņas dzīslām. Viņa atkal bija dzīva! Bet... Tas nebija rakstīts viņu likeņos. Sievu sāka mocīt neizturamas sāpes. Viņa svaidījās no vienas puses uz otru un lūdza, lai vīrs viņu nogalina. Un kāda bija vīra seja!!! Tik daudz sāpju, tik daudz skumju... Tik daudz izmisuma... Viņš nespēja sievu nogalināt - viņa nomira pati - no sāpēm...

Tāds, lūk, mans lielais un nozīmīgais sapnis... Jāsamierinās ar to, ko nevar mainīt. Liktenis ir liktenis - ja nav lemts, tad arī nekad nebūs.