Lūdzu, lai Dievs iedod man normālu prātu. Un viņš man sūtīja buljonu. Tagad manī atkal mājo miers.

Tā uzlādēt var tikai mūzika. Lai arī cik bezjēdzīga un sekla tā šajā gadījumā arī nebūtu. Varbūt tomēr Vēsmai taisnība - es esmu dzimusi, lai būtu uz skatuves.

Un tagad klusuma brīdis Tallinai. ... . Nez kāpēc šodien tā vairākas reizes tika pieminēta.

Nekad nebiju domājusi, ka cilvēki tā var iedvesmot. Ar to vien, ka viņi eksistē. Un atkal es viņu redzu. Un atkal man gribas ķerties klāt un kaut ko veidot. Un atkal es brīnos pati par sevi. Man prieks, ka es sev tāda esmu.

Vēl kas. Kaut kas top. Kaut kas liels, saturisks un piepildīts. Es tikai ceru, ka man pietiks enerģijas to emocionāli "aizvilkt" līdz galam. Pat ja tas mani izžaudēs kā saulē kaltētu karpu. Tādēļ es jau laikus atvainojos par gaidāmajām garastāvokļa nepastāvībām. Tas viss laba mērķa vārdā...

Lūk, tas viss pa gabaliņam no tā, ko gribēju teikt. Tāda drumstalu kūka. Labu apetīti!