- Daina? Vai tu esi slima? Tu izskaties savādāk nekā parasti!
Sakautrējusies pasmaidīju un pazudu savā istabā...

Paskatījos spogulī. Vairs sevi īsti nepazinu. Acis izskatās drausmīgi. Pietūkušas. Sasarkušas. Ar ziliem riņķiem....

Esmu bērnišķīga. Man esot jāpieaug...

Tagad vismaz zinu, kā jūtas cilvēks, ja viņu divi citi lamā pāris stundas no vietas. Un trakākais ir tas, ka man atlikušo šī gada daļu nāksies dzīvot ar vienu no viņiem vienā istabā... Un par ko? Par to, ka klausīju savus vecākus. Par to, ka gribēju tā, lai visiem ērtāk un labāk... Es meklēju jaunu dzīves vietu... Ar oktobri. Līdz tam vismaz vēl mēnesis jānodzīvo kopā ar cilvēku, kuru nosolījos izmest no savas dzīves...