Nekad, šķiet, neesmu uzskatījusi, ka esmu no zemnieku šķiras. Lai gan nezinu cik paaudzēs senču dzīves cieši jo cieši saistītas ar zemi, manī nav tās spēka. Nevajag pārprast! Es mīlu zemi, es mīlu savu senču mājas pat vairāk kā visu pārējo, kas man pieder. Es mīlu ierīkotos laukus, košās pļavas un biezos, neizbrienamos mežus. Es nezinu, kā varētu bez tā visa iztikt.
Bet... Jau pamatskolā reiz kāda meitene palūkojās uz manām rokām un teica: "Tu laikam mājās nemaz nepalīdzi strādāt!" Kā nu ne. Vienmēr esmu palīdzējusi. Mav mana vaina, ka esmu "padevusies" tāda smalciņa. Šauras plaukstas, šauras pēdas, pirksti sīki un teju vai caurspīdīgi - nemaz ne piemēroti smagam darbam. Klavierspēlei varbūt, arfai. Un mana ādas krāsa... Kādreiz smējos - tas ir mans aristokrātiskais bālums. Tas viss gan pēc kaut kādiem sen novecojušiem standartiem...
Un nesen... Izdomāju, ka jāpagatavo marinēts siers. Nu, tāds, kādu veikalā pārdod - sagriezts gabaliņos, eļļiņā, etiķītī... Mamma pagaršoja un teica: "Tu gribi smalkus ēdienus ēst, vai ne?" Apjuku. Jā, man patīk gatavot kaut ko vairāk par ierastajiem sausajiem kartupeļiem ar mērci un ribiņu zupu. Kukurūzas krēmzupa, vistas stilbiņi ar āboliem, vistas fileja ar ananāsiem saldā krējuma mērcē... Un, jā - marinēts siers.
Varbūt arī neesmu piedzimusi īstajā vietā un laikā. Var jau būt, ka man vajadzēja būt kādai mazai princesītei. Bet varbūt arī princesītēm reiz jāpaņem rokās siena dakšas, lai saprastu, ka dzīvē galvenais nav smalki ēdieni un greznas kleitas.


Tas ir kas vairāk. Dabas skaistums. Darbs. Ābeļu reibinošais smagums rudenī. Mājas. Ģimene.
Mīlestība. Liela, neizmērojama un beznosacījumu mīlestība.