Vakar tas beidzot notika! Es to izdarīju un esmu gandrīz pie veselas saprašanas. Turklāt, stāstot par saviem piedzīvojumiem, smējos kā kutināta... Varbūt pie vainas bija rums, varbūt nervi...
Tātad...
Pirmais cēliens.
Šogad man bija jāuzraksta un jāaizstāv kursa darbs. Kā jau kārtīgam studentam pienākas, atstāju visu uz pēdējām trim dienām. Rakstīju dienu un nakti. Negulēju un neēdu. Iedomājamies, otrdien no rīta jānodod. Ir otrdienas rīts... Man trūkst 4 apakšapakšnodaļas, kopsavilkums, un trakākais - man nav arī rezultātu un diskusijas!
Līdz vakarā pieciem top atlikušās apakšapakšnodaļas. Rezultātu un diskusijas nav joprojām. Nu neko darīt, nododu to, kas ir un apsolos nākošajā dienā no rīta atnest.
Dodos prom pusizvārīta un ar progresējošām halucinācijām.
Aizeju mājās. Apsēžos gultā. Atlūstu.
Pirmā cēliena beigas.
Otrais cēliens.
Pieceļos pirms pieciem no rīta tāda pati, kā aizgājusi gulēt. Jau atkal modinātāju pusdeviņos esmu kaut kā palaidusi garām.
Man ir mana lielā doma visu uzrakstīt, izprintēt un nodot jau kā darbu. Domāju ap deviņiem ierasties fakultātē. Nu, tā lai recenzents paspēj izlasīt vismaz tos rezultātus un diskusiju, jo aizstāvēšana kā reiz ir tajā pat dienā 13:00.
Tātad... sēžos, rakstu, rakstu rakstu... Pēkšņi attopos - pulkstens jau ir desmit un vēl pat darbs nav pabeigts. Par kaut kādu sagatavotu prezentāciju nemaz nerunāsim! Paralēli cenšos vēl izdarīt pēdējos secinājumus un uztaisīt prezentāciju. Galu galā pulkstens ir jau 12:15. No prezentācijas man ir tikai pirmais slaids, bet vismaz darbs ir pabeigts.
Sāku printēt. Līdz pusei tieku, kad saprotu, ka melnā tinte beidzas!!! Un es jaunu kārtridžu nopirku tikai pāris nedēļas atpakaļ!!! Laikam jau publikāciju printēšana prasīja savu... Nu, labi... Nodošu kā ir. Ko citu man darīt?
Prezentācija top pēdējās 15 minūtēs. Sametu iekšā teikumus no kopsavilkuma, dažus attēlus un gatavs. Izprintēju, lai laikā, kad citi runā, varētu izdomāt, ko runāt. Krāmējot mantas, atceros, ka man taču nav mapītes, ko turēt priekšā runājot. Kaimiņienes, no kuras aizņēmos iepriekšējo reizi, mājās vairs nav, un savu esmu veiksmīgi kaut kur pakāsusi. Neko darīt. Sametu visu mapē un dodos prom. Tāpat nedaudz kavēju.
Otrā cēliena beigas.
Trešais cēliens.
Ierodos piecas minūtes pēc vieniem. Nododu recenzentam izprintēto pusi darba un apsēžos. Klusi izvelku savus slaidiņus un it kā pārlasu. Grūti koncentrēties, jo sēžu pašā priekšā. Meitene norunā, aizstāv. Pieceļas sieviete, kas visu pasākumu "vada" un nosauc nākošo. Tā esmu ES!!! Pat nepaspēju sanervozēties. Pēkšņi pazuda visas emocijas, piecēlos un gāju. Jau jau tā lemts, tad jau... Norunāju ne pārāk spoži. It kā visu pateicu, it kā atbildēju uz visiem jautājumiem, bet...
Trešā cēliena beigas.
Epilogs.
Tomēr tagad laikam ir smagākais posms. Detoksikācija. Šodien neesmu dzērusi kafiju. Ne pilītes. Biju pieradusi pie 3-5 krūzītēm diennaktī. Varbūt tādēļ sāp un "griežas" galva. Un tik ļoti gribas gulēt. No visiem sasprindzinājumiem muskuļi sāp un spēka nav pat tik daudz, lai atvērtu ievārījuma burciņu. Bet pamazām lieku sevi pa gabaliņam atpakaļ... Būs jau labi!
Tātad...
Pirmais cēliens.
Šogad man bija jāuzraksta un jāaizstāv kursa darbs. Kā jau kārtīgam studentam pienākas, atstāju visu uz pēdējām trim dienām. Rakstīju dienu un nakti. Negulēju un neēdu. Iedomājamies, otrdien no rīta jānodod. Ir otrdienas rīts... Man trūkst 4 apakšapakšnodaļas, kopsavilkums, un trakākais - man nav arī rezultātu un diskusijas!
Līdz vakarā pieciem top atlikušās apakšapakšnodaļas. Rezultātu un diskusijas nav joprojām. Nu neko darīt, nododu to, kas ir un apsolos nākošajā dienā no rīta atnest.
Dodos prom pusizvārīta un ar progresējošām halucinācijām.
Aizeju mājās. Apsēžos gultā. Atlūstu.
Pirmā cēliena beigas.
Otrais cēliens.
Pieceļos pirms pieciem no rīta tāda pati, kā aizgājusi gulēt. Jau atkal modinātāju pusdeviņos esmu kaut kā palaidusi garām.
Man ir mana lielā doma visu uzrakstīt, izprintēt un nodot jau kā darbu. Domāju ap deviņiem ierasties fakultātē. Nu, tā lai recenzents paspēj izlasīt vismaz tos rezultātus un diskusiju, jo aizstāvēšana kā reiz ir tajā pat dienā 13:00.
Tātad... sēžos, rakstu, rakstu rakstu... Pēkšņi attopos - pulkstens jau ir desmit un vēl pat darbs nav pabeigts. Par kaut kādu sagatavotu prezentāciju nemaz nerunāsim! Paralēli cenšos vēl izdarīt pēdējos secinājumus un uztaisīt prezentāciju. Galu galā pulkstens ir jau 12:15. No prezentācijas man ir tikai pirmais slaids, bet vismaz darbs ir pabeigts.
Sāku printēt. Līdz pusei tieku, kad saprotu, ka melnā tinte beidzas!!! Un es jaunu kārtridžu nopirku tikai pāris nedēļas atpakaļ!!! Laikam jau publikāciju printēšana prasīja savu... Nu, labi... Nodošu kā ir. Ko citu man darīt?
Prezentācija top pēdējās 15 minūtēs. Sametu iekšā teikumus no kopsavilkuma, dažus attēlus un gatavs. Izprintēju, lai laikā, kad citi runā, varētu izdomāt, ko runāt. Krāmējot mantas, atceros, ka man taču nav mapītes, ko turēt priekšā runājot. Kaimiņienes, no kuras aizņēmos iepriekšējo reizi, mājās vairs nav, un savu esmu veiksmīgi kaut kur pakāsusi. Neko darīt. Sametu visu mapē un dodos prom. Tāpat nedaudz kavēju.
Otrā cēliena beigas.
Trešais cēliens.
Ierodos piecas minūtes pēc vieniem. Nododu recenzentam izprintēto pusi darba un apsēžos. Klusi izvelku savus slaidiņus un it kā pārlasu. Grūti koncentrēties, jo sēžu pašā priekšā. Meitene norunā, aizstāv. Pieceļas sieviete, kas visu pasākumu "vada" un nosauc nākošo. Tā esmu ES!!! Pat nepaspēju sanervozēties. Pēkšņi pazuda visas emocijas, piecēlos un gāju. Jau jau tā lemts, tad jau... Norunāju ne pārāk spoži. It kā visu pateicu, it kā atbildēju uz visiem jautājumiem, bet...
Trešā cēliena beigas.
Epilogs.
Tomēr tagad laikam ir smagākais posms. Detoksikācija. Šodien neesmu dzērusi kafiju. Ne pilītes. Biju pieradusi pie 3-5 krūzītēm diennaktī. Varbūt tādēļ sāp un "griežas" galva. Un tik ļoti gribas gulēt. No visiem sasprindzinājumiem muskuļi sāp un spēka nav pat tik daudz, lai atvērtu ievārījuma burciņu. Bet pamazām lieku sevi pa gabaliņam atpakaļ... Būs jau labi!
ir doma