Šovakar bija paredzēts kora mēģinājums un pēc tā doties un iemēģināt atjaunotās Mežaparka estrādes skanējumu. Tas tā, lai gudri vācu onkulīši (akustiķi pēc profesijas) var ievērtēt paveikto.
Saplānots jau viss smuki, bet prakse bieži vien pamatīgi skrien pa priekšu vai atpaliek no teorijas. Šoreiz bija otrais variants. Kad beigu beigās ieradāmies Mežaparkā - lielākā daļa biedru no citiem koriem jau bija aizbraukuši vai kur citur izklīduši. Kad pirmais sašutums noskrējis, devāmies tomēr tuvāk apskatīt estrādi.
Nu, nebija jēgas skumt! Varējām vieni paši piedziedāt visu estrādi, dzirdējām ekskluzīvus nākotnes plānus un apskaidrojumus par veiktajiem uzlabojumiem. Turklāt pie mums velosipēda mugurā ieradās pats Renārs Kaupers!!! Jā, jā, tas pats no Prāta Vētras. Nu tā - padziedājām kopā, papļāpājām un galu galā arī pafotogrāfējāmies... Būs mūsu bilde Dzismusvētku mājas lapā. Būsim slaveni! (Smaids vēl joprojām rotā manu seju).
Ar to visas sagadīšanās (joprojām - ?) nebeidzās. Tramvajs. Un jā, arī brālīt's (vārda brālis) iekāpa tajā pašā tramvajā, braukdams no darba.

Runā, ka sagadīšanos nav. Viss notiek likumsakarīgi. Bet varbūt likumsakarības sastāv tikai un vienīgi no sagadīšanās? Katrā ziņā - viss, kas notiek, notiek uz labu.