"Daina," man sacīja, līdzko iegāju pa durvīm, "panāc šurp." Mani paņēma aiz rokas un cieši apskāva. Kakla skriemeļi teju nesāka sāpēt.

Viņš saprata. Viņam ir jāsaprot. Lai nu kuram, bet viņam ir jāsaprot...

Un atkal man jāpārdomā, vai varu teikt visu, ko domāju un ko jūtu. Viņš neko nezinātu, ja viņam nebūtu pateikuši. Bet varbūt labāk, ka viņš zina? Ka saprot?

Bet man ļoti nepatīk cilāt vecas lietas, ko tik ļoti esmu centusies pieņemt un aizmirst. Pat ja nemaz nedēļa vēl nav pagājusi. Un atkal atcerējos pa to SMS pagājušajā vasarā. Nu, nebija man tas vajadzīgs, nebija...