Rejs dzied par tukšumu. Un es viņu saprotu. "There's a lot of things that can kill a man, there's a lot of ways to die", viņš dzied. Taisnība. Ēdu aizdomīgi rozā jogurtu un cenšos nedomāt par to tukšusmu manī, kas pirms pāris dienām piedzimis un tagad pacietīgi aug un barojas no manām neveiksmēm.

Šorīt gandrīz sasitu savu spoguli. Netīšām ar roku nogrūdu no skapīša. Parasti neesmu māņticīga, bet šoreiz pārbijos nepajokam. Tajās sekundes simtdaļās, kurās spogulītis veica gandrīz pusotru metru garo ceļu līdz grīdai, paspēju jau iedomāties "Kaut nu nesaplīstu" un iztēloties sevi, vācot smalkās lauskas. Nez kāpēc man ļoti nepatīk spoguļu lauskas. No salauztiem spoguļiem pretī lūkojas salauzta seja. Tava, mana, mūsu...

Gandrīz... Plastmasas ietvars pagalam, bet abi spoguļi veseli. Veiksme, laimīga sagadīšanās? Bet varūt vienkārši ietvars bija veidots tā, lai novirzītu satricinājumu no stikliem. Ietvars glāba stiklus, pats iedams bojā. Varonīgi...

Ja tā padomā... Ko gan es te rakstu? Par varonīgiem plastmasas gabaliem? Par savādo jogurtu, kas maksāja nieka astoņus santīmus? Par to, cik gan viegli ir mirt?

Es rakstu par to pašu. Joprojām. Par bezspēcību... Bezspēcību laika, gravitācijas, likteņa priekšā.

Un es krītu ceļos, noliekdama galvu, pār kuru šorīt sabrukušas debesis.....