| 18. Apr 2007 @ 21:16 (bez virsraksta) |
|---|
Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, tad sabijos. Laikam jau sapratu, ka esmu sprukās un mans raksturs tiks mīcīts, kā plastalīna gabals, lai piešķirtu tam kāroto formu un krāsu.
Ja vēl kāds būtu pateicis, ka haotiskais gala rezultāts, man pašai riebsies līdz kuņģu sulas garšai mutē, es būtu bēgusi. Neatskatoties. Ieslēgusies Patvērumā un trīcot pateikusies par Glābšanu.
Diemžēl neviens man neteica - Dārgā, ar tevi ir cauri.
Mīlēt viņu es nespēju un ienīst nevaru. Tāpat, kā sevi.
Šodien savu vietu atradu te. Lai parunātu ar sevi lietas, ko nevaru pateikt tev.
Tu taču saproti, vai ne? Lai gan nekad to neatzīsi, vai ne?
Vai ne? Vai ne? Vai ne?
Parādīt tev mēli uzdrīkstos tikai savos sapņos.
Piemiegt ar aci - murgos.
Es tevi mīlu, mans Pirmais un Vienīgais nervu drudzi un vēdera tarkšķi uzdzenošais vīrieti. |
