|
Jan. 4th, 2007|11:18 am |
Kā reiz pie tā strādāju...gan pie uzmanības, gan pacietības. Un neko labāku par sevis(savas rīcības) nemitīgu vērošanu neesmu atradusi un tas nav pārsvarā nav viegli, bet...kas vispār šajā dzīvē ir viegli(no tā, kas vecina attīsību)?:D Nu tā vērošana jau ir tā uzmanības trenēšana (vai tml.) un tā vērojot tad arī var piefiksēt to brīdi, kurā darāmo gribas pamest...nu, tad apstājos un padomāju, kas tur ir par lietu...nu kāpēc nav pacietības...reizēm tās ir kādas pat absurdas(reizēm ne) bailes no kaut kā...reizēm izrādās, kas to darāmo esmu iesākusi bez pietiekoša pamatojuma un skaidrības, kāpēc to vispār daru...nu un, ja trūkst pacietības tam darāmajam, kas vajadzīgs lielāku mērķu sasniegšanai, tad padomāju par to lielāko mērķi un pierunāju sevi :)
Jā un vēl uzmanību trenēju, piemēram, kaut vai ēdot, mazgājot traukus,ejot pa ielu...vecais labais...šeit un tagad. |
|