| |
[Jan. 2nd, 2012|08:20 pm] |
Dažreiz, kad jūtos slikti, es iedomājos kā mani no visām pusēm aptver tāda kā dievišķā gaisma, gultā, pirms aizmiegu. Es jutos drošībā un man neprasījās pēc dievišķās gaismas, kad mani naktīs apkamptu turēja tuvs cilvēks. Tagad tā vairs nav.
Bet tas kāpēc es ietekmējos no zaudējuma tik spēcīgi. Tas mainīja pamazām visu, kas esmu. Tā nav viņa vaina, bet gan manas pašpietiekamības zaudējums. Tas, ka eksistenciālas pāŗdomas man bija pirms viņa un viņš atnāca laikā, lai ar savu klātbūtni liktu man aizmirst dzīves bezjēdzību. Viņš aizlipināja caurumu, kurš bija radies. Bet caurums bija radies jau agrāk Un cauruma salāpīšanā bija jāpiedalās man, nevis kādam citam. Es atbildu par savu dzīvi. Bet tik daudzi apkārt to var ietekmēt. Un bija laiki, kad biju iemācījusies likt mīksto un neietekmēties no apkārtējās vides ietekmēm. Laiki, kad izlasīju no apkārtnes tikai labākās lietas. Un tās ielaidu sevī, pārējo iekšēji noliekot malā, miskastes pusē.
Svarīgi droši vien noķert mirkli, kad caurums veidojas. Sevī. Ieskatīties sevī pirms nav par vēlu.
Es zinu, es arī varētu būt lejā. Kā esmu redzējusi lejā citus, uz ielām, blakus telpās... Nokritušus tik zemu, ka tikai kaut kas pārdabisks vairs viņus varētu izvilkt atpakaļ. Un dzīve tik bieži ir cīņa. Kuram gan nav bijis rīts, kad negribas celties, iet uz darbu, darīt lietas. Un ik katrs, pārvar sevi ik dienas un ceļās. Mēs visi esam vienādi, un mēs visi varam būt lejā. Un varbūt pat paši stipŗākie, vai tādi, kas par sevi tā domā. Es esmu kur esmu, lai mācītos. Ar mani notiek, kas notiek, lai es augtu gudrībā. Un par to ir jābūt pateicīgai. Es pa šo gadu esmu piedzīvojusi tik daudz, ka brīžiem jūtos veca. Kad trūkst jaunības maksimālisma, sajūsma par lietām, par džezu. Tad gribas rakstīt sarkastiskus tekstus, par to cik gan smieklīgi mēs esam. Vai cik smielīgi ir citi. Bet ir skaidrs, uz citiem novelšana, tam nav nekādas būtiskas jēgas. Tā ir tikai acu aizmālēšana.
Es esmu apstājusies, lai padomātu, par ilgu. Ūdens ir jāsaviļņo. Upes tek, tapēc ūdeņi nesapūst. Mana aka ir jāsaviļņo. Un kurš to darīs, ja ne es pati
Priekā! Laimīgu Jauno 2012 gadu! |
|
|
