| |
[Jun. 6th, 2009|03:53 pm] |
|
Ir tādi cilvēki, kas parasti parādās visneiedomājamākajos brīžos, kad liekas viss jūk un brūk. Visbiežāk es pat viņus neesmu pazinusi līdz tam laikam, kad viss sagriežas kājām gaisā. Visspilgtāk es atceros reizi, kad tiešām viss bija draņķīgs. Atbrauca ciemos viens draugs un līdzi bija paņēmis vēl vienu savu draugu, protams, es zināju kas viņš tāds ir, zināju vārdu, uzvārdu, ko viņš dara - bet neko vairāk. Viņš bija ciemos ilgākais stundas divas, bet visu, ko viņš teica, es uzsūcu kā sūklis un atceros vēl šodien. Un jā, tas bija sen, vismaz pirms gadiem trīs. Kad viņi aizbrauca, palika tik ļoti labi. Es to cilvēku esmu satikusi vēl dažas reizes un tajās reizēs mēs pat nesasveicināmies. Diezgan dīvainas sajūtas. Liekas, ka dažreiz tie cilvēki ir sūtīti kādā speciālā mērķī. Tie ir cilvēki ar kuriem vari runāt stundām ilgi un viņiem nekad neaptrūkstas, ko teikt. |
|
|
