| Apmēram tā. |
Oct. 11th, 2009|05:31 pm |
|
Pārāk daudz lietas man vienmēr ir likušās negodīgas un to es ļoti pārdzīvoju. Saka jau, ka katram piedzimstot ir dotas vienādas iespējas, bet TĀ NAV, nu nav un viss. Varētu minēt simtiem piemēru. Kaut vai tas, ja bērns piedzimst Rīgā vai Varakļānos, Neretā, Ipiķos (varētu minēt jebkuru mazpilsētu) - daudz kas jau ir izlemts. Būs jāiegulda daudz vairāk laika un pūļu, lai izsistos un tas ir skumji. Un kur nu vēl, ja ģimenē ir kaudze milzums problēmu, kas ietekmē mazo cilvēka domāšanu uz visu turpmāko dzīvi. Dzīvojot Rīgā esmu palikusi diezgan nejauka, jo šeit daudz kas nospiež. Ir grūti redzēt pilnas ielas leksusiem un reindžroveriem, ja tajā pašā laikā daudziem nav darba un visvairāk to jūt, izbraucot ārpus pilsētas. Cilvēkiem tiešām iet smagi, daudzi nezin, ko iesākt, jo vairs neredz izeju, bet Rīgas krējums tikai turpina uzdzīvot, staigāt pa lielveikaliem un pirkties līdz nelabumam. Vēl ļoti tracina, ka cilvēkus tik ļoti vērtē pēc izskata un ieņemamā amata. Daudz kas liekas netaisnīgi un es zinu, ka domāju pārāk daudz, bet ir grūti to pārciest. Un vispār dažreiz liekas, ka uzņemties citu problēmas ir mana apsēstība. Un vienīgais, ko es spēju darīt ir to visu turēt sevī kā milzīgu akmeni, kas nekad nepaliek vieglāks. Vispār jau tagad lasot to visu, ko esmu uzrakstījusi - viss liekas pilnīgs craps, bet nu neko. Lai jau. |
|