Vai, es gandrīz visu laiku jūtos kā narkomāns bez dozas. Tas ir visnotaļ šausmīgi.

Es gan īsti neizprotu kā var lietot salīdzinājumu ar narkomānu, kuram nav doza.
Neesmu narkomāns, varbūt vismaz aptuveni var pastāstīt kā narkomāns jūtas tad, kad viņam nav doza?

Dārgumus vajag rādīt tikai tiem, kas spēj novērtēt šos dārgumus un kas saprot, ka tie dārgumi, jo katram jau ir savi dārgumi.

Narkomāns bez dozas jūtas tā, ka galvā ir tikai viena doma - kā dabūt narkotikas un nekas cits nesniedz apmierinājumu. Derēs?

Jaa, tieshi taa. Nekas cits nesniedz apmierinaajumu un galvaa ir tikai viena doma "kur (tas cilveeks ir)?"
Un veel- taa ir fiziskaa atkariiba. Es gribu cilveeku fiziski (nee, ne seksu)- gribu dzirdeet vinja balsi, redzeet vinja vaardu 'kas zvana' laukuminjaa, redzzet vinja acis, vinja seju, just vinju sev blakus. Un- taa nav nekaadaa miilestiiba. Vienkaarshi, atkariiba. Taapeec saliidzinu sevi ar narkomaanu.

Šī jau ir tīrā vārdu liekulība. Vai Tu tiešām esi pamēģinājusi PILNĪGI visu, ka zini, ka nekas cits nesniedz apmierinājumu?

Es saprotu, ka var rasties kaut kāda atkarība no cilvēka, bet vai tāpēc sevi ir jāsalīdzina ar narkomānu?

Ja vari ielikt atsauci uz kādu avotu par to kā jūtas narkomāns bez dozas vai vismaz apgalvot, ka Tev to ir teicis kāds narkomāns, tad derēs.

Ha hā, es neesmu narkomāns, bet man ir bijis tā, ka vairākas dienas domāju par kaut kādu konkrētu narkotiku un baigi gribās.

baigi jau zinātniski, bet, jā... ir atkarība no cilvēka līdzvērtīga narkomāna atkarībai uz narkotikām... (to mans psihoterapeits saka...)
Diemžēl... :(
cīņa ar to ir grūta un mokoša...

Jo dvēsele ir Mīlestības kripatiņa. Viņa ir radīta, lai būtu atkarīga no Mīlestības. Ja viņa to aizmirst, tad var kļūt atkarīga no citām lietām, bet galu galā citas lietas liek vilties. Bet Mīlestība neliek vilties. Ja tas nav kaut kas cits nomaskējies par Mīlestību.