Viss ir tieši tāds, kā mēs to uztveram... Tā nu tas ir.

Nevis izdomaajam, bet gan to dziivojam - miilot, saapot un cieshot... miilam citus, saapam citiem un ciesham no citiem. Visi esam saistiiti - Tu, es, citi...

Teātrī dzīvo tie, kam ir svarīga publikas(sabiedrības) reakcija.
Nosacīti mēs visu izdomājam. Drīzāk varētu teikt, ka katram ir sava mērvienības sistēma. Katram tā ir unikāla un tajā var nomērīt visu. Šo mērvienības sistēmu sākumā veido apkārtējā sabiedrība, vēlāk arī mēs paši piedalāmies tās veidošanā un tā nemitīgi mainās. Katru lietu mēs vienkārši izmēram un pēc mērijuma rezultāta domājam, ko darīt tālāk. Tev ir šie sīkumi, kurus tu nomēri un iegūtais rezultāts ir tāds, ka par šiem sīkumiem ir jāraizējas. Esot spēcīgai un mainot savu mērvienības sistēmu ir iespējams panākt pavisam citādu rezultātu - tie ir sīkumi, kurus var neņemt galvā.

tā vnk ir. Vienu brīdi tu gribi sevi pažēlot un tad tu bēdājies un izskaities kā mazs pūkains zvēriņš, ko gribas samīļot, tad atkal sadomā ka būsi skarba un parādīsi raksturiņu. Ļoti daudz lietas nosaka tas kā mēs uz tām paskatamies un kāda ir mūsu attieksme.
Visu var uztvert dažādi. Ja kaut kas notiek ne tā kā gribi var panikā plēst matus, bet var arī vienkārši pasmieties par visu.
Es ieteiktu dot priekšroku otrajam variantam.