Kāds ir besis, kad centieni un darbības netiek novērtētas...un it īpaši no cilvēkiem, ar kuriem kopā ir pavadīts tik daudz gadu... ir bijis visādi, bet lielākoties sapratne ir bijusi totāli absolūtā... laiki iet uz priekšu, šis tas mainās, bet ir lietas, kuras parasti paliek tās pašas - uzticība, sapratne... bet tad pēkšņi sāc justies kā niecība biedru/draugu starpā... te pēkšņi viss visiem ir tik lieliski, visi ceļ baigos plānus braukt tur un citur, meklēt ideālus u.t.t., bet kaut kā nedzird vairs tava vārda. Hm, neesmu iekļauts, kas notiek?? A kā tad... sāc domāt un nesaproti... Mož gļuki, neesi kaut ko sapratis... pārpratis, bļa, smadzenes pa sķidru laikam, līdz augsti pozicionētajam intelekta līmenim kājas nevelk (da joptvai, kapēc nedzimu suns, būtu chetras)... vai kā sāvādāk, bet nesaproti... Uz jautājumiem atbildes nesaņem, vai tomēr saņem, bet šķidrais nevelk... un nesajēdz??? Kā ir ar to, fuck, vēl jasaprot laikam šitais un tad uz nākamo pakāpienu... A cik jākāpj???
Kāda jēga, ja biedriem/draugiem ir uzskats, ka tev tāpat jau viss ir zajebis, ko vispār gribi, ko gaidi, nepietiek? Un ko gan tur piebilst, ja neklausās...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |