es pazīstu viņu jau no tālienes...Es jūtu kā mainās telpa un daba,kad satieku viņu...Ja manas domas spētu matrializēties,mēs vienmēr būtu citur ne šeit...Mūsu pasaule ir gaiša un tajā mēs vienmēr esam laimīgi,tur nav neviena cita,kā tikai mēs...Viņa balss ir oāze manām ciešanām...Es apgūlos gultā un kļuvu nekustīga,bet sāpes auga augumā...Bet viņš man nekad neko nav lūdzis...Vienīgi viņa gars par mani aizlūdz,to es zinu,jo dažbrīd jūtos mazliet līdzīgāka laimīgam cilvēkam...Es viņu saudzīgi esmu ieslēgusi savā sirdī...Viņš ir neticami skaists,uz viņu var vērties dienām,bet nekad nenogurt...