Visi mani draugi ir skaisti cilvēki – viņi apmeklē solāriju, nodarbojas ar aerobiku, iet uz trenažieru zālēm, izvēlas sev ēšanas programmas nedēļai, izvairās ēst taukainus ēdienus, dzer pienu ar samazinātu tauku saturu un atzīmē katru džoulu, kas nonāk viņu organismā. Viņi mīl savu ķermeni un mīl sevi. Un viņi mīl sev līdzīgus. Resnās cūkas nevienu neinteresē. Es zināju, ka, ja atklāšu to, ka pazīstu Agnesi ar mani būs cauri. Nebūs jau tā, ka mani piekaus vai sagriezīs mazos gabaliņos manu skaisto, vienmērīgi iedegušo seju. Nebūt nē! Ar mani vienkārši vairs nerunās tā, kā runā tagad. Ziepju burbulis būs pārplīsis. Es vairs nebūšu skaistais Margots, kura draugi ir skaisti un gudri. Es kļūšu par to, kas pinas ar resnuļiem. Protams, ka neviens no viņiem to skaļi neuzdrošināsies apgalvot. Daži pat neuzdrošināsies par to domāt, jo ikviens taču apzinās, ka ārienei nav nozīmes. Mēs to apzināmies pat tad, kad četras dienas nedēļā pūšam un stenam trenažieru zālē un gavējam visu mūžu. Mums ir sava sabiedrība un viņiem ir sava. Tā nu tas ir iekārtojies. Un ikviens, kas pārkāpj šo iedomāto robežu, kļūst par citādi domājošu. Un citādi domājošus pie mums nemīl. Es pieļauju domu, ka resnie un kaulainie domā tieši tāpat. Tikai es smaidu, apzinoties, ka šie nelaimīgie resnuļi mūs ienīst tikai aiz skaudības. Viņi ienīst mūs, jo nekad nebūs tādi kā mēs. Viņi pērk kaudzēm pēdējās modes XXL izmēra lupatu, uzvelk dzeltenas saulesbrilles un smēķē dārgas cigaretes ar iemuti, izmisīgi cerot, ka sāks kaut nedaudz līdzināties mums. Lai arī ko viņi darītu, viss ir velti. Un tas viņus sāpina. Ik rītu, kad viņi nostājas spoguļa priekšā un ierauga sevi bez nolāpītā grimma, ar riebīgu un uzpampušu seju, ar neskaitāmām tauku riepām uz vēdera, kājām, rokām, viņi saprot to, ka mēs esam skaistāki, mēs esam gudrāki un mēs esam stilīgāki. Un tas viņus beidz nost.