kaut ko derētu uzrakstīt, atceros, ka man laikam patīk rakstīt, varbūt. Vispār šodien tā neviļus aizdomājos, ka es laikam sāpinu cilvēkus. Zinu, ka šie cilvēki to nelasīs, tāpēc atvainošanos nav vērts rakstīt, bet lai nu paliek, jo nekas taču nav noticis. Šodien dzirdēju vienu dzejoli, autoru man nemaz nepateica, bet tur bija kaut kas par to, ka nav cilvēku un nav skatienu, bet ir tikai žņaudzošas iedomas. Tas man tā kā drusku trāpīja, bet es neesmu pārliecināta, jo man pēdējā laikā tāda distancēta attieksme pret visādām emocijām. Gribas vienkārši dzīvot. Es vispār nesaprotu, kapēc rakstu, jo ja cilvēks vienkārši dzīvo un nekas viņu neinteresē, tad jau nav par ko rakstīt, patiesībā es domāju par to sāpināšanu - gribētos vienreiz būt par kaut ko pārliecinātai, lai nav daudz variantu, lai nav divas versijas, bet, lai ir droši un pārliecinoši, lai nav šaubu, lai nav izvēles. Traki būtu, ja nebūtu izvēles, bet es šajā gadījumā domāju par to, ka tik bieži ir jāsvārstās starp divām vienlīdz pieņemamām iespējām, un vēl to pavisam draņķīgo sajūtu, ka varbūt būtu labāk "netriekties ar pieri sienā". Nispār tas jau arī ir labāk, bet grūtības gadās pārvērtēt, vai arī gadās, ka slinkot šķiet pats labākais, kas vien pasaulē var būt. Es gribētu netērētr laiku šauboties un kavējoties. Drausmīgi nepatīk, kad man atkal un atkal kāds norāda uz grūtībām. Es varbūt esmu pazaudējusi kādu ļoti svarīgu prāta un apdomības sastāvdaļu, bet es vienkārši neciešu tos, kas skatās un saka - bija grūti - ir grūti un būs tik šausmīgi grūti un vēl kaut kādas nebūšanas izstāsta piedevām, nevien lai saņemtu normālu līdzjūtību, bet lai tevi novilktu uz zemes, vai tur, kur viņi domā, ka ir zeme. Vispār jau es neko nedomāju.