Šodie sportā batgā atrakcija - jālec pāri āzītim. Nu jā, itkā jau būtu normāli, bet man tik nežēlīgi bail lekt, laikam vēl joprojām atceros, kā bērnībā atdauzīju muguru, tam gan ar āzīšiem visai mazs sakars. Bet rezultāts bija apmēram tāds - atspēros tāpat kā pārējie, bet, kad bij jālec gandrīz sāku raudāt un tā vairākas reizes, betpateicoties učenītei - beidzot - tas ir kaut kas neticams- es pārlecu.
Pēc tam gan man vēl kādas 10 minūtes kājas ļodzījās un ... nu jā jāsāk aizdomāties par savu raksturu. Varbūt esmu slima? Var jau visādi gadīties, negribu būt tik viegli izsitama no līdzsvara, kā esmu, bet es jau labojos.
Vispār šodien daudz smieklu, bet maz prieka. Nemaz prieka, bēdas arīnebija. Nekā nebija, tomēr tāda laba sajūta. Agrāk, kad kāds teica, ka draņķīga diena varēju piekrist, tagad vairs ne.