Man tas ir vienkārši jāuzraksta - es nevaru noturēties! (tās kurpes (nu tāss - vissasss ko var nopirkt Alfā, kaut kādā Dominā un tādos visādos.. (patiesībā jau _ - visurrrr!!!!) viņas IZŠĶĪST_ UN MANN TAS REĀLI, (pat nereāli) BESĪĪĪĪ.. man gribas izturīgas kurpes, nevis krāsainas un ar puķītēm un bez puķītēm, bet tādas kam zole nepārlūst pēc staigāšanas ar suni mēneša garumā, nemaz jau nerunājot par tādu ekstru, kā ūdens necaurlaidība)

muļķis kaut kāds dzīvo bez atmiņas, nepievēršot pagājušajam uzmanību un skrienot garām ātri visam esošajam traucas nākotnē, lai apmierinātu prasību pēc eksistences un neko vairāk. neko. Kāpēc? Kāpēc bez atmiņas, bet NAV labāk ar atmiņu un asarām un bēdām un smagumu, kas sērīgi velk pie zemes. Un tagadnei traucies cauri, lai nasta nekļūst vēl smagāka. Tikai nodevas pieņemtajām normām un viss... Un glabāt labās atmiņas un atcerēties tās? Un novērtēt to kas ir un negausties, jo žēlabu dziesma griežas ausīs..
Bet kāpēc prātā nāk tikai viss skumjais, tikai skumjais.. Vai tas ir "darbs ar sevi - pa vienai pozitīvai domai vien pārveido savu domāšanu", un pārveidojot domāšanu kļūsti cits cilvēks un tikai tad ja es ķļūstu cits cilvēks es topu laimīga, bet ja es esmu tas pats cilvēks,