Daudz kas sakrājies , sen nav rakstīts.
Caur ziliem dūmiem, caur pārāk biezām drēbēm, caur pārāk daudz taukiem, ar suni, ar distanci ar lietišķumu.. Vēl kāds nesaprata - IETURIET distanci.
Nemīlu uzbāzties un nepatīk, ka man uzbāžas.
Cik jau daudz gadu, bet iekšā kaut kādas lamatas, bedre un aiza, tur var iegrūst iekšā jebko, un tas pazudīs, bez raizēm bez domām bez emocijām. Cik var norakt mežā un apbērt ar sausām lapām - miljonus nekad neviens nepamanīs, rēgi neklīdīs, jo pavasaris nekad nenāks.
Un bailes no skaudības un skaudība, un nedrošība - no tā visa es ieturu distanci - vai es neesmu godīga - esmu pārāk iedomīga, pārāk pārņemta pati ar sevi, lai būtu skaudīga. Bet man, es jūtu, vajag šo distanci.
Man vajag cilvēkus no kā iedvesmoties, kam līdzināties.
Jā un cik daudzi ir teicamnieki un čakli, un tomēr izskatās viņi pelēcīgi, bet viņi ir izcili. Daudz izcilāki un stiprāki nekā es to nojaušu. Kāpēc cilvēki nelepojas ar sevi, kāpēc negūst panākumus, un kas tad sēj šo skaudību un nespēj priecāties līdzi, iedvesmoties, uzlādēties, noraut sev biezos ziemas aizkarus no plakstiem un noslaucīt putekļus no sejas? Plikiem rozā vaidziņiem, trausli kā bērni un naivi, un godīgi tiecas pretī sapnim un runā, un plātās, un sapņo, un saņem dunkas, izsmieklu, cinismu, sabotāžu, uzvar un redz skaudību, redz naidu, un kļūst pelēki un neuzkrītoši.
Taupās.
Netaupieties.