Dzīvošana ilūzijās mani nespēj piepildī - vienalga vai tā būtu sapņošan par ideālu pasauli ar mutuļojošu un neizsīkstošu enerģiju, kur neviens otram nestājos ceļā, vai arī tā būtu nākotnes vīzija par sūrā darba augļiem vai tamlīdzīgi. iespējams tas viss tikai tāpēc, ka esmu sevī vīlusies, jo man nekad nepietiek apņēmības tam, ko vēlos.
uz Āfriku nemaz negribas. es gribu sajust dzīvi, to ka dzīvoju būt vienmēr arvisu sirdi realitātē, nevis novērsties no tās.
es tikai neredzu, ko es gribu sasniegt, kas būtu tas, ko pēc visu šausmīgo šķēršļu pārvarēšanas es vēlētos iegūt.

laikam vienkārši jābeidz par to visu...varbūt vēlāk kas šķitīs skaidrāks...