Tas vakars
« previous entry | next entry »
Oct. 18th, 2010 | 09:49 am
Vīrs vēljoprojām ballējās ar bumbām, bet es jau migu ciet. Bērns Jau to bija izdarījis. Plkst. jau ap 23, un manas acis ciet. Pēc kādas pusstundas zvans, tomēr laižam, pusaizmigušas kāpjam mašīnā un laižam pakaļ. Lai arī mēs pēc tam tur vēl nodzīvojamies veselu stundu ar salauzītu smaidu uz lūpām, (man jau miegs nenāk, un man ir interesanti iereibušā kompānijā), tādas no gultas izrautas, man pasaka, ka es ar neko neesmu savādāka - Esmu tāda pati - kā pārējās. Pofig? Nē, man šoreiz nebija Pofig. Es tiešām noskaitos...
Ap 2 naktī Tukumā pamanīju dīvainu atspīdumu uz asfalta, jap, tas ir tīrs ledus.. un man nav neviens, ar ko padalīties, jo visi guļ.. arī uz ielām.. uzgāzēju, jap, slīd, un kā vēl!!
Braucot caur Kaivi, es pamanīju debesīs sarkanu atspīdumu. Jo tuvāk, jo tās sarkanākas. Šādas debesis es esmu redzējusi tikai vienu reizi, un tas bija agrā bērnībā, kad 9km attālumā nodega dzīvojamā māja. man tādas tirpas pār kauliem.. ak, Dievs, tur taču.. es apstājos un mēģinu kādu pamodināt mašīnā, lai, lai.. es pat nezinu, ko es gribēju - parādīt, pajautāt, ko darīt? Visapkārt dūmaka, kas liek domāt, ka tie tiešām ir dūmi.. es pamanīju vēl vienu mašīnu braucam, un pie sevis nodomāju, gan jau, ka viņš redz to pašu, ko es. Un viņš ir vietējais, un viņš zinās, kur tas ir precīzi un ko darīt.. Ar dīvainu sajūtu tomēr aizbraucu. Uz laukiem. Mamma ir nomodā, jo laikam tikko bija sēdējusi Fermā. Stāstu par Kaivi. Jap, FAIL, tās esot vienas no lielākajām rožu siltumnīcām LV. Vienalga mani nepameta Tā stulbā sajūta..
Ap 2 naktī Tukumā pamanīju dīvainu atspīdumu uz asfalta, jap, tas ir tīrs ledus.. un man nav neviens, ar ko padalīties, jo visi guļ.. arī uz ielām.. uzgāzēju, jap, slīd, un kā vēl!!
Braucot caur Kaivi, es pamanīju debesīs sarkanu atspīdumu. Jo tuvāk, jo tās sarkanākas. Šādas debesis es esmu redzējusi tikai vienu reizi, un tas bija agrā bērnībā, kad 9km attālumā nodega dzīvojamā māja. man tādas tirpas pār kauliem.. ak, Dievs, tur taču.. es apstājos un mēģinu kādu pamodināt mašīnā, lai, lai.. es pat nezinu, ko es gribēju - parādīt, pajautāt, ko darīt? Visapkārt dūmaka, kas liek domāt, ka tie tiešām ir dūmi.. es pamanīju vēl vienu mašīnu braucam, un pie sevis nodomāju, gan jau, ka viņš redz to pašu, ko es. Un viņš ir vietējais, un viņš zinās, kur tas ir precīzi un ko darīt.. Ar dīvainu sajūtu tomēr aizbraucu. Uz laukiem. Mamma ir nomodā, jo laikam tikko bija sēdējusi Fermā. Stāstu par Kaivi. Jap, FAIL, tās esot vienas no lielākajām rožu siltumnīcām LV. Vienalga mani nepameta Tā stulbā sajūta..