| |
[Aug. 3rd, 2011|11:35 am] |
Pirms káda laika lasíju un shkjita, ka ir izteikta tieshi tá sabiedríbas dala, par kuras esamíbu shaubíjos. Tádu skaidru nodalíjumu un principu gan jau varétu atrast, ja kártígi sociologiski analizétu. Bet sajútu ziná - ir.
"Un tad ik pa laikam no klusuma viņi iznāk redzamās vietās – šīs klusējošās domubiedru grupas, kur nesarunājas, nepazīst cits citu, bet kā suns ar ožu vai gājputns ar nekļūdīgu instinktu nojauš otru, kaut kas pilnīgi pretējs feisbuka un draugiem virtuālajām kopienām, kur noteikti ir jābūt pazīstamam un tieši redzamam. Tie ir cilvēki, kuri varētu lasīt vienu un to pašu dzejoli, ja tāds būtu uzrakstīts, vai klausīties skaņdarbu, ja tāds tiktu atskaņots, bet viņi nebūtu ne auditorija, ne publika, ne vēlētāji vai nevalstiskā organizācija. Viņi redz un dzird viens otru iztēlē. Kā kopa viņi pastāv tīri garīgā līmenī, varētu teikt – iztēlotajā politikā, un – kas svarīgi – viņi nav traki."
T.Tisenkopfs (@RL) |
|
|