|
|
|
Janvāris 25., 2008
23:35
Mazā profesionāli uzbudinātā vāvere sūc džinu ar toniku, un jūtas kautcik apmierināta ar dzīvi. Kaut gan nē. Esošais prodžekts ir kļuvis par long and winding road. Garlaicīgs karoče. Bet esmu iemācijies par to nerunāt. Man ir stāsts. Aina lugai. Filmai. Whatever. Nevaru izmest no galvas. Kreatīvais spirits laužas ārā. Tātad tā.
Pirmā aina.
A klases birojs. Pusmūža vīrietis (PV) a ka Džordžs Klūnijs sēž un urbjas dažādos papīros. Zvana mobilais telefons. PV paceļ. Saraustīta pusaudža balss saka "tēt, es laikam mirstu". PV atgrūž papīrus un prasa "kas noticis, sīc".
Otrā aina.
Patilte noplukušā pilsētas rajonā. Atspiedies pret apbružātu auto uz zemes sēž 17gadīgs puika, lēnām noasiņojot, un saka telefonā "tēt, es laikam mirstu".
Tālāk ir raudamais gabals par tēva-dēla attiecībām, kur uzsvars uz to, ka sīkais mērglis fanātiski uzticas vecajam mūdzim, un atdodot pedāļus labākais ko spēj izdomāt ir piezvanīt vecajam, un ļaut tam nomuldēt visu TV ekrāna pusotru stundu, aizpildot sīkā pēdējās minūtes ar mierinājumu un iedrošinājumu.
Mūzika: PJ Harvey Shame
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |